Prezentācijas dienā Arvils aizdeva draugam savu vēl tīri pieklājīgo fordiņu. Ērika sagrabējušais polo šajā lietā pilnīgi neiederējās: pašā atbildīgākajā brīdī varēja nedarboties aizdedze.

Neliels laukums prezentējamā veikala priekšā bija burtiski piedzīts ar dārgiem limuzīniem, un Ēriks tikai ar grūtībām novietoja savu fordu pašā malā, gandrīz zem zīmes. Arvils, kurš ieradās kopā ar viņu kā fotokorespondents, padarbojās ar savu “Nikonu” un pazuda, uz atvadām pačukstēdams: “nu tad – ne asakas!”.

Tagad Ēriks staigāja pa zāli ar šķīvi rokā un jutās diezgan neomulīgi: faktus informācijai jau bija savācis, paziņu nav, pietempties nedrīkst. Papriku vēl tā arī nebija redzējis, un, vispār, visa šī kriminālakcija viņam atkal sāka likties pārāk riskanta, nekas labs te nevarēja iznākt. Vienīgais, kas viņu vēl turēja šajā trokšņainajā zālē, bija tikai apzināšanās, ka Arvils jau ieņēmis savu sargposteni piecu minūšu braucienā no šejienes.

Jāizsaka atzinība fotokorespondentam – vietu viņš izvēlējies ideālu: klusa šķērsieliņa, no vienas puses – nolaists skvērs, no otras – veci koka nami, kuros dzīvo tikai pensionāri un dzērāji. Arvils gaida! Tas mocīja un kaitināja Ēriku. Kāda velna pēc bija jālien šai avantūrā?

Viegla sajūsmas nopūta pāršalca zāli, un Ēriks atgriezās īstenībā. Pacēlis skatu, viņš redzēja, ka zālē ienāk Paprika. Ak Dievs, kā viņa pārvērtusies! Viegls kažokādas apmetnis (šinšilla, vai?) sildīja viņas puskailos plecus, vakarkleita izcēla slaido stāvu, šķēlums līdz gurniem ļāva novērtēt kāju garumu un stingrumu. Tikai darvas melnās matu cirtas bija palikušas tās pašas. Ēriks atcerējās, kā viņam patika tajos ielaist savus pirkstus, kamēr Paprika… Ē, ko tur veltīgi sapņot par pagātni!

Tagad viņa mierīgi stāvēja līdzās savam draņķa vīram, paretam pamādama viesiem un mīļi smaidīdama. “Tūlīt viņa mani pamanīs”, – nodomāja Ēriks, – “šī smējēja, avantūriste, meitene no nekurienes (vecāki nodzērušies un viņu pametuši desmit gadu vecumā), bet tagad – sabiedrības dāma, kurai es gatavojos izdarīt cūcību vecas draudzības vārdā. It kā viņa būtu vainīga, ka es esmu neveiksminieks! Tūlīt…”.

Viņu skati satikās. Paprika mazliet sarauca pieri, viņas lūpas notrīcēja. Par atbildi Ēriks tikko manāmi pasmaidīja, pūloties piešķirt šim pussmaidam draudzīgi skumju nokrāsu. “Tā, pirmais gājiens paveikts, atkāpties par vēlu”, – ar nelielu atvieglojumu domāja Ēriks. – “Bet varbūt viņa būs tik prātīga un neuzķersies”?

Kņada zālē pieauga, bet tagad Ēriks tam gandrīz nepievērsa uzmanību. Vajadzēja tikai ieraudzīt tagadējo Papriku, un atmiņas kā vilnis vēlās virsū. Toreiz viņu pārsteidza Paprikas jautrā un alkatīgā attieksme pret fiziskām baudām, pastāvīgā gatavība uzņemt un tūlīt pielietot praksē viņa dotās instrukcijas. Ēriks atcerējās viņu arī nospiestu, pazemotu, kad saimnieks bija izlicis viņu no dzīvokļa, atcerējās garās, pusnopietnās sarunas siltajā vannā, kur viņa labprātīgi stāstīja par saviem vīriešiem, ne ar vismazāko mājienu neizrādīdama savu tieksmi pēc viņa, ar sievietes smalko nojautu atklājusi, ka viņš kā no uguns baidās no pieķeršanās un visādas tur nolādētās atbildības par tiem, ko mēs pieradinām. Viņa bija pieradināta, bet centīgi tēloja neatkarīgās un mežonīgās lomu, lai neaizbiedētu viņu. Un viņš labprāt pieņēma šo spēli, tāpēc, ka tā bija vieglāk un ērtāk. Tāpēc viņš šovakar jutās kā pēdējais draņķis, jo zināja: Paprikai neizbēgt izliktos slēpņus, viņa iekritīs lamatās!

Ēriks nostājās pie loga un sāka pacietīgi gaidīt. Nebija šaubu: viņa pati izvēlēsies brīdi un pienāks.

Krēsla aiz loga pakāpeniski sabiezēja. Bija agrs rudens. Kļavas aiz loga jau rotājās sarkanīgi dzeltenām švīkām, krita pirmās lapas. Ērikam iešāvās prātā, cik labi būtu tagad atrasties kaut kur tālu projām. Jūrmalā, piemēram, pastaigāties, ieelpot rūgteno, rudenīgo gaisu.

Viegla roka pieskārās viņa elkonim. Viņš nešaubīgi zināja, kam tā pieder un, iekšēji saņēmies, pagriezās.
– Es tā priecājos par tevi! – Paprikas balss viegli vibrēja – tā bija vienmēr, kad viņa uztraucās. – Kā tu te nokļuvi?
– Darbs. Esmu taču reportieris! – Ēriks demonstratīvi rādīja pildspalvu un bloknotu.
Nu jā, tu vēl arī reportieris! – jautri uztvēra Paprika.
Šis bezceremoniālais mājiens uz viņu iepriekšējām attiecībām bija pilnīgi viņas garā. Ērika, šī bīstamā viesa no pagātnes klātbūtne piedeva pikantumu šī vakara sarīkojumam.

– Vai tik tu netaisies ņemt no manis interviju? – zobodamās turpināja Paprika.
– Vai tik tu netaisies man izpildīt minetu? – tai pašā tonī jautāja Ēriks.
Šeit? Tu esi jucis!

Viņa atskatījās un neviļus pazemināja balsi. Bet Ēriks redzēja, ka viņas acīs iemirgojās uguntiņas.

To es tā… Vienkārši atcerējos, – Ēriks skatījās uz viņas pilnīgajām lūpām un juta, ka arī pats negaidīti spēcīgi uzbudinās. – Es taču visu atceros, – viņš pēkšņi sāka kaislīgi čukstēt, – gan vannu, gan cietos matiņus, gan tavu karsto, kustīgo mēlīti. Bet bloknots – tas lai novērstu uzmanību, lai viņiem nerastos aizdomas… Atceries, kā mēs spēlējām… Nē, es protams pajokoju, nevar jau tā riskēt… Ar karjeru, sabiedrisko statusu, ar visu…
Pēkšņi viņš aprāvās, gluži kā hipnotizēts vērodams mitro mēlēs galu šaudamies starp pavērtām lūpām.

Kur? – izdvesa viņa. – Es gribu, jā, gribu… izdomā kaut ko, tu taču esi vīrietis!

Pamodusies kaisle uzreiz noplaka, jo viņš atcerējās visu, par ko viņai nebija ne jausmas.

– Man te mašīna stāvvietā, zem zīmes. – viņš sausi teica. – Kāda tev mašīna? Numurs? – likās, ka viņa pēkšņais atsalums vēl vairāk iekveldināja Papriku. Viņš zināja, ka viegla nevērība viņu tikai satrako, bet šoreiz tikai gadījuma pēc viņš nospieda šo slēdzīti.
Ķiršukrāsas fords, 33-19, – īsi noteica Ēriks un korekti atvadījās.

Viņa aizgāja – uzvilkta, uzbudināta. Atstājot zāli, Ēriks juta sev pievērstu acu skatienu, bet nepagriezās, nospriedis, ka arī tāpat zina, kam tas pieder.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!