- Tikai iedomājies, braucu ar melno limuzīnu, kas atgādina lakotu importa kurpi, - rīstīdamās tarkšķ Zēngalviņa. – Limuzīns iegriezās sānielā, sargs pacēla barjeru, un drīz vien piestājām pie savrupmājas, kas izskatījās pēc veclaiku greznības patvēruma. Bikli vaicāju: „Kas te notiek?” Šis strupi: „Atrakcijas”. - Paklau, kāds viņš izskatījās, tas Šis? – neizturēja Naģene. - Ne jausmas. Tikai jutu, ka ir izskatīgs un milzīgs. Baidījos acis pacelt. - Nu, tālāk! Kāpēc no tevis katrs vārds vai vilkšus jāizvelk? - Bijīgi uzdodu jautājumu: „Cik jāmaksā par biļeti?” – turpina Zēngalviņa. „Mūsu biļete – tava nevainība!” – viņš nevērīgi saka.
Naģene iespurdzas:
- Man likās... - Tu klausies vai ne? – apsauc Zēngalviņa. – Pat sapnī apzinos, ka jaunava vairs neesmu... Tas, ko Jurka pagājšvasar pludmalē darīja ar mani, uz mūžiem iegravēts atmiņā! Saproties, baidījos, ka viņš izlasīs manas domas, bija kauns atzīties.
- Nu labi, divi šveicari laipni paņēma mūsu kažokus, svinīgi rādīja ceļu. Ar pietāti aplūkoju smagnējās tumšzaļa zīda portjeras un bronzas pamatnēs dēstītus masīvus lukturus, riekstkokā intarsētās sienas, kamīnus un svečturus, sienas ar ovāliem spoguļiem un tumšbrūnās, mozaīkas izklātās grīdas. „Šodien te sanākusi bohēmiska sabiedrība”, - skaidro mans pavadonis. – „Še, uzliec masku! Visas drēbes jāatstāj šeit”.
- Un tu... atstāji? – dveš Naģene.
- Ko bija darīt, mīļā? Šis atkal rīko: „Tagad pie kontroliera!”
- Uz pārbaudi? – šausminās draudzene.
- Nuja! Mani ieved blakustelpā, liek rāpties lidmašīnai virsū, sirds pamirst – tūdaļ atklās patiesību un patrieks! Paplētu kāj...
- Kuš! – pusvārdā pārtrauc viņu Naģene. – Cilvēki apkārt!
- Ne vella viņi nesaprot! – tīši skaļi apgalvo Zēngalviņa. – Tātad, skatās, kaut ko mērī un pieraksta – kārtībnieks! Lūgtum iekšā! Nav laika brīnīties, mans pavadonis jau nepacietīgi dīdās, ņem mani pie rokas. Greznajā telpā pa parketu slīdēja kāds ducis pāru, visi tāpat kā mēs – pilnīgi pliki, bet maskās. Ieraudzīju ūsainu tipu, kas diezgan neganti izdarījās ar savu dāmu un abi, cieši pieplakuši viens otram, turpināja virpuļot pa zāli. Kāda trijotne pēkšņi atkrita uz platā dīvāna un ņēmās ar tādu izdomu un azartu, ka manas acis tikai uz to pusi vien vilka.
- Ja gribi ņemt dalību izpriecās... – iesāka mans pavadonis. - Nē, es tāpat, - kaunīgi liedzos. - Tev taisnība, garlaicīgi braukt pa ierastām sliedēm.
Trolejbuss smagnēji nozvalstās pagriezienā uz Čaka ielu, un es jutu – mans draugs aizvien uzstājīgāk liek sevi atcerēties. Diemžēl cilvēku biezums neļauj ne tikai pieklājīgi atvirzīties nost, bet pat pakustēties. Bez šaubām, Zēngalviņa sen jau pamanījusi viņa itin taustāmo klātesmi, taču neliekas par to ne zinis un ik pa brīdim, turpinot savu aizraujošo stāstu, vilinoši šūpo savus kuplos apaļumus.
- Tālākajā zāles galā griezās frakotu kungu murskulis, - turpina savu stāstījumu Zēngalviņa. – Viņš skaidro, ka tur notiekot daiļā dzimuma pārstāvju izūtrupēšana. Ar lielām grūtībām aizlauzāmies līdz nelielai skatuvītei, kur arī risinājās šis tirdziņš. Satracināto vīriešu jūklī nevarēja pat lāgā saklausīt izkliegtās summas. - Tev nu gan ir sapnīši! – Naģenes balsī jaudās kaislīgs sasprindzinājums. - Pircēji ar lielum lielu aizgrābtību pētīja preci, - turpina Zēngalviņa, un man gribās ticēt, ka viņa daļēji ietekmējās no mana stienīša neatlaidīgajiem bakstieniem. – Pūļa instinkti ar šīs izrādes palīdzību tika raisīti vaļā itin meistarīgi! Ļoti cerēju palikt patīkamā malāstāvētājas lomā. Taču mans pavadonis bija gluži citās domās. Maigi, bet neatlaidīgi viņš pabīdīja mani uz priekšu, paaugstinājumam tuvāk. Savu vārumu un bailes slēpdama, pastiprinātā kārtā spurojos pretī, taču stingrā roka nepielūdzami tuvināja mani bīstamai robežai, faktiski - nepieredzētai robežsituācijai, jo pirms tam nekad vēl nebiju nedz pērkama, nedz pārdodama. Desmitiem alkatīgu roku snaikstījās no visām pusēm, lai novērtētu jaunās preces kvalitāti. Atceros neprātīgi spēcīgo uzbudinājumu un stulbu vēlēšanos izpatikt, izpelnīties atzinību un dabūt augstu cenu. Taču – un te droši vien slēpjas sapņa būtība – ūtrupnieka āmurs sasita manu paštēlu smalkās druskās. Par apkaunojoši zemu cenu savā īpašumā mani ieguva padrukns kungs ar masīvu zelta gredzenu. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš knapi valdās, lai uz vietas pat neliktu lietā savas vīrietiskās spējas.
Kratelīgais trolejbuss, Zēngalviņas siltie mīkstumi un aizraujošais stāsts pakāpeniski noveda pie dabiskā rezultātā un Zēngalviņa noteikti to pamanīja.
- Ko dīdies? – aizdomu pilnā balsī Naģene vaicā draudzenei. - Kājas notirpušas, - Zēngalviņa atsaucas.
Ar dobju būkšķi kārtējo reizi aizkrīt durvis un tūdaļ pat atskan pazīstamais:
- Jūsu biļetītes, lūdzu! - Tev jau nokompostrēts! – iespurdzas Naģene. - Kā tad! Ā, tas pircējs uz mata tāds pats kā šis kontrolieris. Jocīgi... Starp citu, mums jāvirzās tuvāk durvīm.
Meitenes sāk stumdīties cauri ļaužu blīvam. Pavisam negaidīti Zēngalviņa pagriež pret mani savu glīto, smaidošo sejiņu un mierīgi saka:
- Jums ir augsts un patīkams senprūšu valodas prasmes līmenis!
Kamēr meklēju atbildi un pinos vārdos labban un auktimmien, abas iejūk pūlī un pazūd. Gluži automātiski pasniedzu kontrolierim savu biļeti, kas šoreiz ļāvis viesoties svešajā sapnī sen aizmirstajā valodā, un kārtējo reizi ar maigumu domāju par baltu filoloģiju un pārpildītiem rīta trolejbusiem, kuros bieži vien jocīgi aužas kopā iedomas un realitāte.