close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
No krūšu kabatas Ahmeds izņēma sarullēta papirosu papīra gabaliņus un, ērtāk iegrozījies zvilnī, akurāti tos attina.

- Tātad, objekts dzīvo pilsētas centrā, ekskluzīvā dzīvoklī, - viņš iesāka lietišķā tonī. - Parasti pārvietojas ar Volvo. Nekad nešķiras no abiem miesassargiem, kuri pamatā uzvedās diezgan profesionāli. Ir piesardzīgs. Zināms, ka pirms svarīgām biznesa tikšanām pat tērpjas bruņuvestē. Ir arī skaidrs, ka dzīvoklī mēs viņam klāt netiksim - ir ierīkota ļoti smalka signalizācija. Ar sievietēm nepinas. Protams, viņu regulāri apmeklē divas dupsīgas grupendāmītes. Diemžēl, vienmēr vienas un tās pašas. Auto stāv garāžā. Principā, tur varētu piekļūt, taču pirms katra brauciena viņā puiši braucamo cītīgi pārbauda. Tātad - ciets rieksts.

Runādams Ahmeds ik pa brīdim uzmeta savam pāriniekam vērīgu skatienu. Rašids sēdēja, atstutējis elkoņus pret ceļgaliem, un nenovērsdamies lūkojās pelnutraukā, no kura augšup vijās smalka dūmu stīdziņa. "Cik šķērms ieradums - nenodzēst pīpīti ar hašiņu!" - Ahmeds nīgri nodomāja.- Bet ko tu tiem frišajiem iestāstīsi? Pašiem savas resnās galvas..."

Kā uzminējis viņa domas, pārinieks lēnām pastiepa ne visai drošu roku un nodzēsa izsmēķi. Pēc šīs kustības Ahmeds saprata, ka palīga nervi ir cieši nostiegroti. Pēc dažām stundām jau bija jāķeras pie darba, bet jauniņais... Nudie, kā pirdiens šūplādē!

Paldies Dievam, - Ahmeds uzacis saraucis turpināja, - objekts diezgan cītīgi apmeklē Operu, it sevišķi viesizrādes. Vienmēr sēž vienā un tajā pašā ložā. Līdzi nāk tikai viens miesassargs, otrs sēž mašīnā un gaida. Mums izdevās noskaidrot, ka izrādes laikā tas miesassargs, kas pavada objektu teātrī, dažreiz, aizslēdzis ložas durvis, iet lejā Operas kafejnīcā, ņem šefam konjaku, kādu kūciņu vai sviestmaizīti ar ikriem, ieņem galdiņu. Nez kāpēc, viņi uzskata Operu par samērā drošu vietu. Bet mēs tā nedomājam, - Ahmeds piebilda, sašķiebdams lūpas smīnā. Te būs ložas atslēgas dublikāts.

Klusi nošķindēja uz žurnālgaldiņa noliktā atslēga. Rašids pacēla melnās bažpilnās acis.

- Tajā brīdī arī sāksim? - viņš klusi jautāja.

Ahmeds strupi pamāja un, ielicis zīdpapīra lapiņas pelnutraukā, aizdedzināja tās. Viesnīcas numurā pēkšņi uzplaiksnījusī uguns dažas sekundes meta atspīdumu uz vīriešu saspringtajām sejām. Rašids nodomāja, ka no malas viņi droši vien izskatās pēc diviem medniekiem pie dziestoša ugunskura. Tikai... vai no malas ir iespējams atšķirt mednieku no medījuma?

- Cik ilgi miesassargs parasti ir prom? - Rašids taujāja.
- Minūtes piecpadsmit. Reizēm divdesmit. Tā ka laika būs atliku likām.

Ahmeds piecēlās, piegāja logam un ar rādītājpirkstu mazliet atbīdīja aizkaru. Abi bija pārliecināti, ka viņiem nav "astes", bet... drošs paliek drošs! Viņi bija ielidojuši Rīgā tikai šorīt ar pilnīgi tīriem papīriem. Biļetes uz lidmašīnu Rīga-Maskava un honorārs par paveikto viņus gaidīs centrālstacijas bagāžas glabātuvā. Taču iedzimtā piesardzība un ar gadiem radusies neuzticēšanās lika Ahmedam vērīgi nopētīt vakara stundā patukšo Lubanas ielu.

- Bet tagad galvenais, - atgriezies pie žurnālgaldiņa, Ahmeds lietišķi noteica. - Darbam izmantosim, lūk, šo.

Viņš izvilka no kabatas tievu auklu ar diviem cietiem sprunguļiem galos. Rašids paglūnēja uz nāves ieroci un tikko manāmi sarāvās. Tas nepalika nepamanīt Ahmeda vērīgajam skatienam. "Kāds lupatīgums!" - viņš pie sevis nodomāja.

- Šaut būtu riskanti, pat ar trokšņu slāpētāju - pārāk liels pūlis, - viņš centās nopamatōt savu izvēli. - Bet šis te, - viņš pakratīja gaisā šķietami vieglo auklu, - ir drošs, vienkāršs un arī atbrīvoties būs viegli. Ložā strādāsi tu! Projām no teātra iesim mierīgi, starpbrīdī, kad daudzi iet ārā uzpīpēt un papļāpāt. Ja nekritīsi panikā, ne ar ko neatšķirsies no citiem apmeklētājiem un būsi drošībā. Tagad atpūties, atslabinies. Līdz darbam vēl vēl gandrīz četras stundas.

Rašids pamāja - temats bija izsmelts. Viņš paņēma no galdiņa auklu un, pārbaudīdams tās stiprumu, spēcīgi parāva. Ahmeds pasmīnēja: partnera lietišķums viņam gāja pie sirds. Galu galā tieši šīsauklas galāa karājās ne tikai objekta, bet arī viņa paša dzīvība.

Rašids tiecās braukt uz teātri tā paagrāk, taču Ahmeds viņu piebremzēja.

- Sagaidīsim maksimālo pūļa pieplūdumu. Mums nepārtraukti jāturas burzmā, - viņš skaidroja.

Kopējā ļaužu straume ienesa viņus Operā minūtes piecpadsmit pirms izrādes sākuma. Vietas galerijas pēdējā rindā Ahmeds bija izraudzījies apzināti: no turienes viegli, neviena nepamanīts, Rašids varēs izslīdēt foajē. Tiesa gan, ienācis teātrī Rašids atkal sāka nervozēt. Ahmedam neviļus atausa atmiņā paša karjeras sākums, kad bija tik grūti apspiest tā teikt skatuves drudzi. Jā, pirmais uzdevums katram ir īpaši svarīgs un grūts!

Kad līdz cēliena beigām bija palikušas divdesmit minūtes, Ahmeds paņēma Rašidu zem elkoņa un izveda gaitenī. Viņi bija nostājušies tā, lai varētu redzēt visus, kas devās uz kafejnīcu. Pēc septiņām minūtēm garām pagāja miesassargs.

- Nu, aiziet! - Ahmeds pačukstēja.

Koridors pie ložas durvīm bija tukšs. Pagaidām viss norisinājās pēc plāna.

Viņi bija piegājuši tuvāk. Ahmeds iespieda pārienieka sasvīdušajā plaukstā atslēgu un kārtējo reizi nobrīnījās par viņā uzvedību. Rašids stāvēja pie sienas bāls un nervozi raustīja samudžināto auklu. "Nekad vairs nestrādāšu kopā ar zaļknābjiem!" - Ahmeds nodomāja un viegli pagrūda pārinieku uz priekšu. Rašids pakļāvīgi spēra soli uz durvīm, aši atslēdza tās, ieslīdēja ložā un cieši aizvēra aiz sevis durvis...

Saskaņā ar plānu, akcijai bija jāilgst ne vairāk par pāris minūtēm. Ahmeds automātiski uzņēma laiku. Pārienieks no ložas iznāca pēc četrām. Uzmetis mirkli Ahmedam, viņš klusēdams pamāja, un viņi rāmi nogāja lejā uz patukšo kafejnīcu. Misassargs vēl tupēja pie galdiņa. Viņš uzmeta abiem vienaldzīgu skatienu, bet Ahmeds pamanīja, ka pie Rašida viņa skatiens pakavējās ilgāk. Droši vien, tā bija tīra nejaušība.

Turpinādams neuzkrītoši novērot miesassargu, Ahmeds pēkšņi nonāca pie secinājuma, ka tas ir pārāk mierīgs un vienaldzīgs. Vēl vairāk viņu pārsteidza pāriniekā notikušās pārmaiņas - no nesenās nervozās rosīšanās vairs nebija ne miņas un tas bija savādi, jo tieši tagad bija sācies visbīstamākais operācijas posms.

Zvans vēstīja pirmā cēliena beigas.

- Iešu uz auto, - Rašids noteica. - Tu pēc manis. Pa vienam.

Sakaitināts ar pārinieka neierastām intonācijām Ahmeds ar laiski bezrūpīgo sejas izteiksmi noskatījās viņam pakaļ. Ne miņas no pirmītējās bījības un cieņas! Stress? Eiforija? Vai...,- karsts pārskrēja Ahmedam pār muguru. - Vai kaut kas cits?
Viņš nogaidīja, kad kafejnīca sāka strauji pildīties ar apmeklētājiem, un bīdījās uz izeju. Ar acu kaktiņu viņš redzēja ka miesassargs piecēlās un nesteidzīgi sekoja viņam. Ahmeds saspringa un jau nākošajā mirklī atskārta, ka spēle zaudēta: pretī nāca vēl trīs labi trenētie džeki. Kad tie klusi ielenca Ahmedu no abām pusēm un nepielūdzami sāka vilkt prom no ļaužu acīm, viņam šķita, ka burzmā pie izejas durvīm pavīd pārinieka seja. Saukt palīgā Ahmeds uzskatīja par bezjēdzīgu un sevis paša necienīgu rīcību...

... Rašida auto traucās pa naksnīgo Rīga - Ventspils šoseju. Braucējs ļoti centās nepārsniegt ātrumu - būtu ārkārtīgi muļķīgi pievērst sev policijas uzmanību vai gluži vienkārši nosisties pēc tik veiksmīgas operācijas.

Protams, viņš zināja, ka Ahmedu savāks "tā puse", jo pats laikus veiksmīgi pārdeva "viņiem" operācijas plānu. Tā bija izdevīga šefte: divreiz lielāka summa, bet nekāda riska. Nu viņam bija skaidrs, ka vecā klīstera vairs nav starp dzīvajiem. Cerams, tas bija izdarīts ātri un profesionāli, bez liekas ņirgāšanās. Galū galā Ahmeds nebija nodarījis viņam nekā ļauna, lai gan viņā pamācošais tonis un stipri novecojušie principi mazlietiņ kaitināja... Rēcīgi: šis dūls murmulis tēvišķīgi pamācija, ka viņu profesijā galvenais ir pasūtījuma godīga un precīza izpilde. Tāds viņš arī bija - nekad netirgojās par cenu, vai nu uzņēmās darbu, vai kategoriski atteica. Gadiem ilgi žonglēja uz naža asmeņa. Viņam nekad neienāca prātā, ka arī "viņu profesijā" ir iespējami dažnedažādi drošākie varianti, kombinācijas.

No pirmā mirkļa Rašidam bija skaidrs, ka tā ir stipri novecojusi pieeja, ka tādā veidā nemūžam netapsi tā pa īstam bagāts. "Toties paliksim dzīvi!" spīvi iebilda Ahmeds. "Nu un kur tagad tu esi ar visu savu gudrību?"-Rašids nodomāja un, neatraudams skatienu no ceļa, iebāza roku sporta somā uz priekšējā sēdekļa. Plaukstu patīkami skāra smagās paciņas bankas iesaiņojumā.

Tagad, traukdamies naktī pa šoseju, Rašids ar patiku atcerējās, cik atjautīgi viņš bija īstenojis savu ideju. Kad par dubultspēli viņam piedāvāja lielāku summu, viņš daudz nešaubījās. Šajā kombinācija Ahmeds gluži vienkārši bija lieka figūra. Rašids, atcerējies kā viņam bija jātēlo bailuli, gandrīz vai iespurdzās. Kā gan nabaga tizlenis varēja zināt, ka šoreiz ložā "objekta" nemaz nebūs!

Dzinējs darbojās klusi un liegi. Pretī smagi dūkdami traucās autobusi un citi auto, laiku pa laikam viņam garām dragāja trakie Latvijas urrābraucēji. Viens diezgan apdrāzts Audi ar četriem pārgalvīgiem smurguļiem pagriezienā negaidīti sametās, noslīdēja no šosejas un, sarkanas uguntiņas mirdzinādams, izkūsa smagajā tumsā. Rašids tikai pašūpoja galvu un tik rullēja uz priekšu. Spidometrs drebināja rādītāja adatu, ceļa kilometri dila, vientuļas mājeles un retie benzīntanki kā neapdzīvotas salas lidoja garām un lika aizmirst, ka viņš atrodas aiz trejdeviņām zemēm no dzimtenes, nu jau lielgabala šāviena attālumā no Lietuvas robežas. Ieraugot kārtējo bencīnštelli, Rašids tvēra pēc ātrumpārslēga - vajadzēja uzpildīties, apmeklēt tubzeli un pāri robežai. Par galamērķi Rašids bija izvēlējies Varšavu.

Piepildījis degvielas tvertni, Rašids steidzīgi iztukšōja kafijas tasi un iegāja tualetē, ne uz mirkli neizlaizdams no rokām somu. Atvieglojies, viņš pagriezās, lai ietu, un ieraudzīja ienākam divus nopietnus vīriešus sporta jakās. Abi sinhroni tvēra padusēs pēc stroķiem. Rašids pat nepaspēja satrūkties. Viņš stīvi blenza uz zilganiem daiktiem un klusinātie plīkšķi nonāca līdz viņa apziņai kā kaut kas nereāls...

Sagrābis nošautā somu, vīrietis, kurš nule kā bija ietriecis Rašidā trīs lodes, vērsdamies pie kolēģa, klusi izmeta:

- Viss kārtībā - nauda ir somā! Šefs būs apmierināts.
- Nav tiem puišiem profesionālās pašcieņas, - noņurdēja viņa pārinieks, ielaižot pistoli jakas kabatā.
- Jā, amatieri, - piekrita pirmais un vīri mierīgi gāja ārā no tualetes.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form