Atgādināsim lasītājiem, ka pēdējo divu mēnešu laikā no šīs stiprās indes Jūrmalā aizgājuši bojā jau septiņi cilvēki. Ierosināta kārtējā krimināllieta. Pagaidām policijai nav izdevies noskaidrot, vai visos, nu jau astoņos gadījumos, slepkava ir bijis viens un tas pats. Nav atklāti arī izdarīto noziegumu motīvi. Pilsētā klīst visneticamākās baumas un vietējo iedzīvotāju un kūrortpilsētas viesu vidū sākusies panika. Vakardienas preses konferencē nule kā ieceltais pilsētas kriminālās policijas priekšnieks izvirzīja hipotēzi, ka pilsētā darbojas sērijveida slepkavību speciālists jeb maniaks. Saprotams, ka šāds paziņojums vēl vairāk satraucis jūrmalniekus.”
— Velns zina kas! — Eduards nomurmināja un, salocījis avīzi, nolika to uz galdiņa. — Astoņi līķi, policija to vien spēj, kā izvirzīt apšaubāmas hipotēzes!
— Jā, tagad parastā pasēdēšana kafejnīcā kļuvusi par diezgan riskantu prieku! — atsaucās Roberts, ar karotīti cītīgi maisīdams aromātisko dzērienu.
— Bet vai tev pašam nav bail, ka šī tasīte varētu izrādīties pēdējā tavā dzīvē?
— Paldies noslēpumainajam misteram X, kas neļauj mums ieslīgt pelēcīgajā ikdienā! — Roberts nosmīkņāja. — Skatoties filozofiski...
— Apžēliņ, kāda tur var būt filozofija! — Eduards nikni iebilda. — Pilsētā gaišā dienas laikā bandītu klani nesodīti kārto savstarpējos rēķinus, kafejnīcās tiek noindēti cilvēki...
— Kāds tam sakars ar bandītiem? — Roberts sarauca pieri. — Vai atceries? Pavisam nesen tika nomušīta septiņdesmitgadīga večiņa. Bet pirms tam nāves ķetnās nokļuva no stundām aizbēgusi četrpadsmitgadīga meitene. Visticamāk, ka tas tiešām ir maniaks, — Roberts iemalkoja kafiju un domīgi noraudzījās uz raibo pūli, kas ņudzēja aiz pelēkiem putekļiem klātās vitrīnas. — Viens no viņiem!
— Pieņemsim... — Eduards piebīdīja tasīti sev tuvāk, taču kafiju tā arī nenogaršoja. — Bet visiem maniaka upuriem parasti mēdz būt kāda kopēja pazīme, īpatnība. Šajā gadījumā nekā tamlīdzīga nav! Kā, tavuprāt, noziedznieks izvēlas upuri?
— Manuprāt, nekā! — Roberts attaisīja sporta jakas rāvējslēdzēju un iegrozījās ērtāk krēslā. — Tur jau ir tas āķis, tieši tas iedzen policiju strupceļā. Viņi meklē motīvus. Pēta sakarus, paziņu loku, rakņājas upuru pagātnē... Pēc manām domām, slepkavas un upura dzīves ceļi krustojas vienu vienīgu reizi, un tas notiek pilnīgi nejauši. Slepkava faktiski liek kafejnīcu apmeklētājiem spēlēt ruleti, turklāt ar visaugstākajām likmēm...
— Interesanta doma! Taču kā šādu ieceri var realizēt?
— Redzi, burtiski dažas sekundes pirms nāves visi upuri dzēruši kafiju — tas ir fakts. Bet slepkava, protams, indi tieši upura tasītē neber. Tas būtu pārāk riskanti. Starp citu, viens vai divi cilvēki nomiruši, sēdēdami pie galdiņa draugu lokā.
— Kā tad šis velns to dabū gatavu? — Eduards neizpratnē paraustīja plecus.
— Es domāju, ar cukuru! — Roberts paskaidroja. — Visdrošākais paņēmiens (viņa acīs iedegās azarta uguntiņas) — stāvot rindā pie letes, slepus iemest kopējā cukurtraukā cukura gabaliņu, kurā pirms tam iekausēts ciānkālijs. Tad viņš iziet laukā un tuvumā mierīgi nogaida, līdz kāds izvilks “nelaimīgo lozi”.
— Gribētos gan redzēt šo aukstasinīgo tipu!
— Domājams, tas varētu būt vīrietis pusmūža gados. Visdrīzāk ķīmiķis vai tehniķis. Ģērbjas droši vien neuzkrītoši, bet pieklājīgi, ne ar ko neizceļas pūlī.
— Tev vajadzētu strādāt par izmeklētāju. Bet kā tu domā, kālab viņš slepkavo?
— Iespējams, ka mana hipotēze liksies tev pārāk ekstravaganta, taču man šķiet, ka galvenais “robs” viņa personībā ir tas, ka viņam trūkst asu izjūtu. Un tas viņu nomāc. Bet šī nāvējošā spēle piešķir viņa dzīvei kāroto spraigumu. Sava nozīme ir arī blakuspriekiem: viņš tīksminās par pilsētā valdošo paniku, par savu nesodāmību un intelektuālo pārākumu, vērodams, kā izmeklētāji paši iedzen sevi strupceļā ar visu detektīvu pamatjautājumu: kam tas izdevīgi? Taču mūsu X nav parasts slepkava! Viņš nekāro nekāda taustāma labuma, ja vien par tādu neuzskatām psiholoģisko un estētisko baudu. Varbūt būsi pamanījis, ka katrs nākamais drāmas cēliens norisinās īpašos laika apstākļos: smidzina sīks lietutiņš, aiz kāpām klusināti šalc jūra, atpūtnieki salīduši kafejnīcās, bet pludmalē nav gandrīz neviena cilvēka... Tici man, mums ir darīšana ar estētu! Un reizē viņš ir arī spēlmanis!
— Visai savdabīga teorija... Taču kur, velns rāvis, viņš ņem indi?
— Ciānkāliju diezgan vienkārši var pagatavot mājas apstākļos. Tam gan vajadzīga augsta temperatūra, kas nozīmē, ka jāizmanto mufeļkrāsns.
— Es skatos, — Eduards bilda, — šo jautājumu tu esi izpētījis tik pamatīgi, ka pats sekmīgi varētu uzdarboties kā slepkava!
— Bet kā tu mani mēģinātu notvert, ja būtu kriminālizmeklētājs? — smīnēja Roberts.
— Sarīkotu tavās mājās negaidītu kratīšanu.
— Lai atrastu mufeļkrāsni un indi? Naivais! Krāsns vēl pirms akcijas sākuma ir aizgādāta uz pilsētas izgāztuvi un sen sarūsējusi, bet ciānīds čakli salikts hermētiski noslēgtās stikla burciņās un ierakts zemē dažādās vietās.
— Nnn-jāāā... Būtu interesanti izpētīt izgāztuvi, lai pārbaudītu tavas hipotēzes patiesīgumu, — Eduards noteica, celdamies no krēsla un sniegdams draugam roku, — diemžēl es tam esmu par slinku!
— Jā, mans dārgais, ja esi ķēries pie slepkavu tvarstīšanas, vajadzīgi aši apgriezieni! — nopietni teica Roberts. — Un nestandarta domāšana!
...Laikam jau nevajadzēja braukt uz vasarnīcu! Lietus monotoni urbās jumtā. Kailie zari skrāpēja slēģus. Riekstkoka galds bija klāts putekļiem, arī glāzes sedza savādas dzeltenīgas nogulsnes...
No samirkušā lietussarga uz grīdas bija satecējusi duļķaina peļķīte. Viņš apsēdās uz avīzēm noklātā dīvāna malas un piesardzīgi izvilka no guļamā apakšas tumšu stikla burciņu ar cukura gabaliņiem, kuri ārēji ne ar ko neatšķīrās no parastajiem. Uzvilcis gumijas cimdus, viņš ar pinceti uzmanīgi ielika vienu gabaliņu nelielā celofāna maisiņā. Tad pavērās pulkstenī, uzmeta lietusmēteli un izslīdēja ārā, kur viņu tūlīt apņēma vienmuļīgā rudens lietus spīdīgais tīmeklis. Pēkšņi nodunēja zvans — vecā baznīca, paslēpusies slaido priežu ielokā, skaitīja stundas. Diemžēl dievnama laiks nekad nesakrita ar viņa iekšējo laika izjūtu.
Viņš devās uz nolūkoto kafejnīcu. Ap sešiem vakarā te parasti pulcējās daudz apmeklētāju. Lietusmētelis, kas ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem līdzīgu, piešķīra viņam lietišķu, bezpersonisku izskatu. Pie bāra letes neviena nebija. Viņš pasūtīja kafiju un norēķinājās ar bārmeni, kura uzmeta viņam vienaldzīgu skatienu. Kādreiz, pirms gadiem trim, viņš alka ievilināt šo sievieti gultā. Bet tagad... Tagad viņam bija citas, aizraujošākas spēlītes.
Bet nu ir īstais brīdis! Bārdāma pievērš uzmanību citam apmeklētājam, un šajā mirklī cukura gabaliņš iegulst kopējā cukurtraukā. Kuram šoreiz kritīs “liktenīgā loze”? Nu, kungi, kurš šodien izrādījies lieks šajā kafejnīcā? Šajā pilsētā? Šajā dzīvē?
Viņš ātri izdzer kafiju un noliek tasīti uz galdiņa. Stikla durvis šķiet tādas kā pakusušas. Viņa nosvīdusī plauksta slīd pa biezo stiklu, atstādama uz tā mitruma pēdas. Tas, ko viņš izdarījis, ir neatgriezenisks un bezgala satraucošs. Šovakar kāda kafejnīcas apmeklētāja organismā akurātais baltais graudiņš neglābjami pārtrauks visus ķīmiskos procesus. Un iestāsies Nāve! Starp citu, kas gan pēc būtības ir cilvēks, ja ne staigājoša mēģene, kurā noris sarežģītas ķīmiskas reakcijas?
Nesteidzīgā solī viņš šķērsoja vāji apgaismoto kluso ielu, nostājās pie akurāti apcirptās liepas. No iekšpuses apgaismotā kafejnīca atgādināja milzīgu akvāriju, kurā lēni peldēja apmeklētāji. To saradās aizvien vairāk. Daži jau bija paguvuši pasūtīt kafiju un to iemalkot. Pagaidām nekas nebija noticis.
Lūk, neliela kompānija “okupē” tieši to galdiņu, uz kura viņš atstājis savu tasīti. Nevar īsti saprast, vai šie cilvēki pazīst cits citu. Savādi, ka šādi sīkumi pēkšņi sāk likties nozīmīgi... Cigarete viņa pirkstos viegli dreb. Negaidīta vēja brāzma notrauc sakrājušos pelnu stabiņu.
Trīs no apmeklētājiem jau nobaudījuši kafiju, ceturtais, domās iegrimis, maisa to ar karotīti. Aizsvīdušais logs neļauj labi saskatīt viņa seju, vērš cilvēkus kafejnīcā pusabstraktās būtnēs.
Lūk, vīrietis pieliek tasīti pie lūpām... Nu, vai šī būs tā īstā?
Turpmākais ir negaidīts un reizē ikdienišķs: cilvēks noveļas no krēsla kā mēmās filmas kadrā. Sākas idiotiskā jezga. Pār pakritušo noliecas izplūduši silueti...
Viņš atkal pamet mirkli pulkstenī un nosvērtā gaitā dodas uz staciju. Pēc pusstundas viņš būs mājās, kur viņu gaida vienai personai servēts galds un lieliskas vakariņas. Viņš klausīsies labu mūziku, lēnām sūks alu un līdz mielēm izbaudīs savu izjūtu saldmi. Šis vakars tiešām ir izdevies.
Prātā nāk nesenā sarunā ar Aleksi, kas tā arī aizgāja, nenogaršojis savu kafiju. Viņš pasmīn: galu galā arī draugs varēja būt tā, devītā, vīrieša vietā. Interesanti, vai viņš pagūtu kaut ko saprast, grimdams bezdibenīgajā nebūtības tumsā?