close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Roberts aptīrīts! Apzagts viņa akurātais, allaž rūpīgi uzkoptais dzīvoklis, kurā ieguldīts tik daudz naudas un pūļu. Viņš jutās pazemots, apvainots, iemīts dubļos. Šīs neciešamās izjūtas mocīja viņu visu laiku, kamēr pa dzīvokli slinki slāja izsauktie policisti. Robertam šķita, ka viņiem notikušais ir dziļi vienaldzīgs. Policisti ilgi meklēja pirkstu nospiedumus – beigu beigās tos atrada uz spoguļa. Vēlāk gan izrādījās, ka tie ir Roberta paša pirkstu nospiedumi. To pateica izmeklētāja, kad viņš pēc pavēstes saņemšanas ieradās sniegt liecību. Apnicīgi ilgi un rūpīgi tika aprakstīta katra pazudusī manta. Par dažām Robertam bija visai aptuvens priekšstats, tādēļ detaļu precizēšanai nācās pieaicināt sievu. Ar viņu izmeklētāja nerunāja tik oficiāli, un dzīvesbiedri uzzināja: visticamāk, ka par vērtīgajām mantām viņu dzīvoklī pagalmā izpļāpājušies bērni. Bet tālāk... Tālāk viss bija atkarīgs no tā, kas ieguva šo informāciju.

Izmeklētāja vairākkārt pārjautāja Roberta sievai, vai viņa netur aizdomāskādu no kaimiņiem. Protams, daži apsvērumi šajā sakarā viņiem bija, tomēr izteikt to skaļi, kad viss tiek ieprotokolēts... Vispār bija jūtams, ka drīzumā lietas izskatīšana tiks izbeigta. Starp citu, arī policisti jau pašā sākumā bez aplinkiem lika saprast, ka ar šo gadījumu neviens īpaši nenodarbosies. Neatklātas paliek desmitiem slepkavību, kāpēc lai būtu jāsatraucas par visparastāko dzīvokļa zādzību!

Aizritēja vairāki mēneši. Kā katru gadu, ģimene gatavojās pārbraukt uz vasarnīcu.Roberts bērnu klātbūtnē neaizmirsa nemitīgi atgādināt sievai par kādu milzīgu prēmiju, ar ko viņu teju teju aplaimos darbā.

- Tad nu gan varēšu sapirkt tev jaunas rotaslietas, pat vairāk nekā agrāk! – viņš priecājās.

Sieva rauca pieri, purināja galvu, taču vārdos kā varēdama atbalstīja šo muldēšanu, jo Roberts kļuva ārkārtīgi nikns, ja viņa atļāvās kaut par mata tiesu apšaubīt viņa “spožo plānu”.

- Bet es tev saku – sanāks! – viņš spītīgi atkārtoja. – Gan redzēsi! Kad mantas bija sakrautas mašīnā un nogādātas vasarnīcā (tas tika darīts tā, lai visi mājas iemītnieki to zinātu), Roberts vēlā vakara stundā slepeni ielavījās dzīvoklī. Bez trokšņa aizvēris aiz sevis durvis, viņš, gaismu neieslēdzis, iegāja guļamistabā, izņēma no skapja divstobreni un ērti iekārtojās krēslā. Labajā stobrā viņš ielika patronu ar sloku skrotīm, bet kreisajā – 9 milimetru renkuli. Lai gan gadījumā, ja ieroci nāktos likt lietā šajā istabā, skrošu izmēram nebūtu nekādas nozīmes – pirmos metrus skrotis vienalga lido kā blīva svina masa.

Viņš gandrīz nešaubijās par to, ka pirmajā naktī neviens nebāzīs degunu dzīvoklī, un tādēļ jutās diezgan mierīgs. Bet vispār viņš bija noskaņojies nosēdēt slēpnī ne mazāk kā nedēļu. Varbūt tie lopi vēlreiz uzdrošināsies ielauzties? Šī doma sašķieba viņa seju ļaunā grimasē. Nē, asiņu viņš nealka, tomēr tiem, kas bija viņu apzaguši, bija jāsaņem pelnītais sods.

Pēkšņi viņš saklausīja priekšnamā klusu klikšķi, pēc tam vēl vienu. Kāds slēdza vaļā ieejas durvis! “Vai tiešām sieva?” Roberts sadusmojās. “Vai tiešām būtu pametusi bērnus un skrējusi palīdzēt? Bet varbūt atkal sāks mani atrunāt? Tā viņa, muļķe, tikai demaskēs mani un maisīsies pa kājām.” Roberts sadruma. “Es viņau tūlīt parādīšu!”

Tostarp atskanēja vēl viens klikšķis. Bija skaidrs, ka nu nācējs slēdza vaļā apakšējo slēdzeni – viņš to darīja nemākulīgi. “Bet ja nu tā nav viņa?” Robertu apdedzināja apjausma.

Cenzdamies netrokšņot, viņš piecēlās un ieslīdēja nišā aiz grāmatu plaukta. No turienes bija labi pārskatāma dzīvokļa ieeja. Bet viņš pats dziļajā tumsā palika gandrīz nemanāms.

Izrādījās, ka viņš paslēpies īstajā brīdī: ieejas durvis sāka lēnām vērties vaļā. Roberts ciešāk sažņaudza ieroci. Nākamajā mirklī viņš durvju ailē ieraudzīja divus vīriešus.

“Aizsargs!” ar novēlošanos Roberts nošausminājās. Plaukstas acumirklī kļuva miklas. Īkšķis krampjaini slīdēja pa pastobru. Zagļi (par to vairs nebija ne mazāko šaubu) aizvēra ieejas durvis in lēnām virzījās uz priekšu. Viens no viņiem piegāja pie bufetes un izvilka augšējo atvilktni, otrs uzlika roku uz bērnistabas durvju roktura. Šīs nakts viesu mierīgās izdarības ļāva Robertam atgūt aukstasinību. Pirksts droši, gluži kā medībās, noņēma aizsargu. Rokas, pakļaudamās gadu gaitā izstrādātajam refleksam, pašas pielika laidni pie pleca. Tēmēdams pie bufetes stāvošā zagļa lāpstiņā, Roberts asi, mazliet spiedzīgā balsī iekliedzās:

- Stāvi! Rokas augšā!

Abi zagļi burtiski palēcās. Tas, kurš stāvēja pie bērnistabas durvīm, ātrāk aptvēra situāciju un iemetās koridorī. Pēc sekundes jau nodārdēja izejas durvis.

Roberts iededza gaismu.

- Šaušu bez brīdinājuma! – viņš vēlreiz uzsauca.

Pie bufetes stāvošais vīrietis šķita pieaudzis pie grīdas. Pēc tam viņš lēnām pagrizās un pacēla rokas. Roberts spēra soli sāņus un, nenovērsdams stobru no sava pretinieka, kādu brīdi vēroja to. Neko īpašu neaicinātajā viesī viņš neatklāja. Ja viņa acīs nejaustos bailes, viņu varētu noturēt par parastu garāmgājēju. Bet kurš gan 16. kalibra šautenes priekšā nesastings bailēs?

- Redzi nu, ka iekriti! – Roberts ļauni izmeta.

Vīrietis piekrītoši pamāja:

- Izsauc policiju!
- Neapšaubāmi! – Roberts pasmīkņāja. – Bet vispirms nostājies ar seju pret sienu. Kājas plati! Tā, lūk!

Vīrietis darīja, ko tam lika. Viņš acīm redzami neuzdrošinājās iebilst ar divstobreni bruņotajam dzīvokļa saimniekam.

Paspēris uz priekšu dažus ātrus soļus, Roberts atvēzējies iespēra zaglim pa cirkšņiem. Tagad viņš visu darīja pēc iepriekš izstrādātā plāna.

Zaglis novaidējās un nokrita uz ceļiem. Pēc tam nogāzās uz sāniem.

“Lielisks trieciens!” Roberts pie sevis nodomāja. “Laikām atslēdzās!” Katram gadījumam paņēmis aiz grāmatām noslēpto cirvīti un nolicis to pa tvērienam, Roberts ņēmās sasaistīt vaņģinieku. To viņš izdarīja enerģiski un ātri, nežēlodams ne pūļu, ne virves. Pēc tam minūtes piecas atpūtās, ievilka dūmu un novērtēja savu roku darbu.

Pamazām vīrietis sāka atgūties. Drīz vien jau bija ieņēmis pussēdus stāvokli un grīdas. Roberts iestutēja viņu starp sienu un klubkrēslu.

Joprojām viebdamies no sāpēm, zaglis nikni izmeta:

- Ko tu, suns, dari?!
- Ko, nepatīk? Tūlīt sarīkošu tev tiesu! – Roberts tikpat nikni atbildēja.
- Nojucis esi, vecīt, vai? – zaglis nobrīnījās.
- Es tev parādīšu nojukušu! – Roberts iebļāvās un vēl pāris reižu iegāza gūsteknim ar kāju pa ribām.
- Izsauc policiju! – tas, nojautis Roberta rīcībā biedējošu mērķtiecību, pārbijies iekliedzās.
- Vispirms nopratināšu tevi! Kā tevi sauc?
- Man ir palama, - zaglis atieza zobus. – “Locis.”
- Vai tu mani “apciemoji” toreiz?
- Nē, mans pārinieks. Viņš arī “uztaustīja” tavu dzīvokli.
- Kur viņu lai meklēju?
- Ar adresēm apmainījušies netikām!
- Kā vēlies! Iekritis esi tu – tev arī būs jāatbild...

“Locis” saspringti blenza uz Robertu. Viņš acīmredzot nesaprata, kas saimniekam padomā.

- Cik tev iedos? – Roberts noprasīja, un pats atbildēja. – Gadus trīs, augstākais – piecus!
- Var iedot arī vairāk, - “Locis”iztapīgi bilda.
- Ne velna! Es interesējos par to, apjautājos tiesā.

“Locis” zem Roberta cietā skatiena neviļus sarāvās.

- Bet tas taču par maz! Par maz! – viņš pēkšņi iekliedzās un pat piesita ar kāju. – Jūs vajadzētu nospiest kā gnīdas vai publiski pakārt! Vai tu to saproti, mērgli? Es pusmūžu rāvos melnās miesās, lai iekārtotu sev normālu dzīvokli, bet jūs mani vienā naktī pliku pataisījāt. Un par to visu tikai pieci gadi?!
- To lems tiesa, - Locis klusi noteica.
- Tiesu gribi? – Robertā no jauna uzvirmoja niknums. – Būs tev tiesa!
- Bet es taču neko nepaņēmu! – Locis raudulīgi novilka, bailīgi šķielēdams uz iekaisušo Robertu.

- Tūlīt visu noskaidrosim, - negaidīti nomierinājies, dzīvokļa saimnieks paziņoja. – Es tevi tiesāšu! Tikai ne pēc likuma, bet pēc taisnības.
- Tā nedrīkst! – Locis iespiedzās. – Ir pants, tevi pašu ietupinās.
- Ja tu kādam pasūdzēsies. Bet pēc manas tiesas tu vairs to nedarīsi.
- Kāpēc ne?
- Locis tiecās ievilkties istabas attālākajā kaktā.
- Ko tu tā nervozē? – Roberts izmeta. – Sprieduma jau vēl nav. Es taču apsolīju, ka viss būs taisnīgi. Tūlīt uz dullo uzgrizīšu dažādus telefona numurus, tāteikt, griezīšos pēc padoma pie zvērināto tiesas. Lai viņi pieņem verdiktu.

Roberts piegāja pie telefona un sāka nikni griezt tā disku. No šī brīža Locis ne uz mirkli nenovērsa no viņa skatienu. Viņa sejā bija sastingusi šausmu grimase.

Roberts zvanīja metodiski, gluži kā reklāmas aģents, kas piedāvā savu preci. Dialogi bija diezgan lakoniski un izteiksmīgi. Gandrīz pēc katra zvana viņš plāja sev pa ciskām un apmierināts rezumēja: “Tātad nožņaugt? Lai iet!” Vai “Aiz kājām? To jūs esat labi izdomājis!” Pāris reižu viņš vīlies novilka: “Roku? Tikai vienu?”un Locis manāmi nodrebēja.

- Tātad, - Roberts sausi rezumēja aptaujas rezultātus, - astoņi cilvēki no divpadsmit tev piesprieduši nošaušanu. Divi bija par pakāršanu ēēe... ar dažādiem paņēmieniem. Kāda žēlsirdīga sieviete ieteica tevi publiski nopērt. Kāds mīkstčaulīgs inteliģents deva padomu aprobežoties ar labās rokas amputāciju. Bet ar balsu vairākumu...
- Tas taču ir “višaks”, augstākais! – Locis čukstus pārtrauca Robertu.
- Bet tu ko domāji? – Roberts paraustīja plecus. – Zvērināto tiesa ir pati demokrātiskākā tiesa pasaulē! – un viņš paņēma rokās divstobreni. Locis piespiedās sienai, bez skaņas kustinādams nobālušās lūpas.
- Varbūt gribi, lai apžēloju tevi?
- Jā! – zaglis izdvesa.
- Labs ir! Savā paša tiesā piespriežu tev mīkstāku sodu. Proti novērtēt manu humānismu!
To pateicis, Roberts izsteidzās virtuvē. Līdz Locim nonāca metāla priekšmetu šķindoņa... Tieši tobrīd vērās vaļā ieejas durvis. Sagatavojies uz vissliktāko, Roberts ar divstobreni šaušanas gatavībā metās ārā no virtuves. Taču uz sliekšņa, aizelsusies un izspūrusi, parādījās kundze.

- Kas te notiek? – ieraudzījusi uz grīdas valstāmies sasieto vīrieti, viņa iebrēcās.
- Zagli noķeru!
- Ko nu?
- Tiesājam viņu!

Izmantodams pauzi, kamēr sieva, blenzdama uz gūstekni, apsvēra notiekošo, Roberts aizsteidzās uz virtuvi un iznesa “plaķenēs”iespiestu sarkani nokaitētu dzelzs gabalu. Sieva ar izbrīnu noraudzījās uz šo dīvaino uzparikti. Ieskatījusies uzmanīgāk, viņa saprata, ka knaiblēs vīrs tur rupji izkaldinātu vārdu “zaglis”.

- Loci, mana tiesa tev piespriedusi iededzināt kauna zīmi! – Roberts svarīgi pasludināja, strauji piegāja pie vaņģinieka un piespieda dzelzi viņa pierei. No šausmām bezmaz vai zaudējis samaņu, Locis gribēja izlocīties, taču Roberta nepielūdzamā roka satvēra viņu aiz matiem. Āda uz Loča pieres nosprakstēja un pārplīsa, piepildīdama istabu ar ceptas gaļas smārdu.
- Vēl! Vēl! Tā viņam, lopam, vajag! – kliedza sieva.
Izrāvusi no Roberta rokām knaibles, viņa kur pagadās bakstīja vīrieša neaizsargāto ķermeni ar nokaitēto dzelzs gabalu. Apģērbs uz Loča krūtīm, vēdera un kājām gruzdēja, bet Roberta kundze kā ārprātā turpināja apzīmogot ķermeni.

- Ko tu dari? Ko tu dari! Ir taču likums! – Roberts apjucis klaigāja, cenzdamies satvert satracināto sievu aiz rokām un pleciem. – Trakā! Nogalināsi taču!
- Ak, Dievs! – sieva pēkšņi iešņukstējās un ļāva plaķenēm nokrist uz nekustīgi guļošā zagļa ķermeņa. – Es negribēju! Goda vārds, negribēju! Roberts arī bija pamanījis, ka Locis no karstās dzelzs pieskārieniem vairs neraustās. Viņš apskāva histēriski raudošo sievu, piespieda viņu sev klāt un, mierinoši gāstīdams viņas muguru, mulsi murmināja:
- Nu, nomierinies! Neraudi! Cik nelīdzsvaroti mēs abi esam kļuvuši pēdējā laikā, mīļā!

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form