Arvīds K.: Nedaudz par Vīrieša un Sievietes pretstatiem

Tēvs, ja tas ir Tēvs aizstāvēs Taisnīgo. Māte, ja tā ir Māte, aizstāvēs Savējo (Domājat, ka nē?? Tad jau viņa nav nekāda Māte!)

Tā tas notiek vienmēr un visur: Vīrieti interesē Dzīve un Patiesība tajā. Sievieti toties interesē Izdzīvošana: vispirms savējā un, protams, savu tuvāko.

Vīrietis - tā ir visai dīvaina būtne.

Viņam diez’ kāpēc gribas noskaidrot Patiesību, izpētīt Īstenību, apgūt Skaistuma noslēpumu un pieskarties Labestībai. Viņš tā kā kāds neprātīgais te gremdējas dziļumos, te tiecas augstumos mistiskajā Gara pasaulē.
(Tā vietā, lai skatītos sev zem kājām - citādi var paklupt !)

Sievietei šādi vīrišķi trūkumi nepiemīt. Viņa pret šādu garīguma vertikāli un tamlīdzīgu metafiziku ir visai vienaldzīga. Viņa dzīvo piezemētā horizontālē, tas ir ikdienīgā realitātē. Viņa ir “veselā saprāta” iemiesojums. (Un nevis kādas tur Patiesības un tamlīdzīgu vīrietisku murgu piekritēja.)

Vīrietis no “piezemētās pasaules” ir atšķirts ar savu garu un prātu, viņu vada nevis dzīve, bet gan principi.

Sieviete turpretī ir reāliste. Viņa “nenēsāsies apkārt” ar visādām “augstu plauktu” idejām, viņa ar tādām glupībām sevi nenoslogo. Protams, sievietes arī var iedvesmīgi un kaismīgi runāt un prātot par Patiesību, Īstenību, Skaistumu, it sevišķi “audzinot” bērnus un vīriešus. Viņa šajās kategorijās var arī “dzīvot”, ja vien tas būs nācis modē vai būs praktisks. Ja šāda nepieciešamība atkritīs, viņa visas šīs “blēņas” mierīgi nostums malā un pievērsīsies tam, kas palīdz izdzīvot, plaukt, gūt un vairoties.

Sieviete ir noskaņota uz piemērošanos un atdarināšanu. Spēja piemēroties - intuitīvi apjaust, ko pieprasa situācija un kļūt tādai “kā vajag”. Un ja būs ĻOTI VAJADZĪGI - sieviete nomainīs arī savus principus un ideālus.

Karojošo feministu aizvainotie vīrieši indīgi norāda, ka visi ģēniji esot vīrieši, tātad, sieviete un ģenialitāte esot nesavienojami jēdzieni. Ir jau taisnība, taču tas tikai kārtējo reizi norāda uz sievietisko pārākumu. Visticamāk, ka ģēniju parādīšanās varbūtība sievietēm ir tāda pat kā vīriešiem, tikai sievietei nav šīs vīriešu vājības iet nenormālu ceļu.
( Kāda gan viņai būtu vajadzība uzņemties ģēnija dzīves sūro un ērkšķaino ceļu !?)

Ja vīrietis kādreiz nesaprot sievieti, viņš tiek apvainots neiejūtībā. Savukārt, ja viņa viņu nesaprata, tad viņam visticamāk tiks izteikts pārmetums: “Vai tad to nevarēji pateikt cilvēciski !?” Ja viņš viņai pārmetīs par izteiksmes neakurātumu, viņa paskaidros, ka viņa ir pieradusi būt atklāta un “izliek visu, kas ir sakrājies uz sirds”.

Vīrieša pasaule ir stingra un nedzīva, piepildīta ar jēdzieniem, principiem un likuma ierobežojumiem. Tādēļ ikviens vīrietis ir ierobežots un prognozējams.

Sievietes pasaule ir dzīva un brāzmaina, pārpilna ar izjūtām un noskaņojumiem, kurā “viss var kļūt par visu” un pieņemt jebkādu veidolu. Sieviete spēj savu Kaprīzi pārvērst Dāsnumā un Vēlēšanos - Īstenībā.

Kas tad ir Sieviete? Viņa ir Burve!
Kas ir Vīrietis? Viņš ir Vergs.
( Visbiežāk tieši Sievietes vergs.)

Vīrieši ir absolūti netaisnīgi sievietes apvainojot melīgumā. Vīrietis tik tiešām var sameloties; pateikt ko nepatiesu, labi apzinoties, ka īstenībā tas viss bija “ne tā”. Turpretim sievietes nekad nemelo; ik reizi, kad viņa saka BIJA TĀ, viņa tam tic. Viņa absolūti vairs neatceras, ko pati bija sarunājusi pirms dažām minūtēm. Viņa gan var šo to izmantot no pirms dažām minūtēm teiktā, taču no pavisam citām pozīcijām un jūtu gammas. Viņa ik reizi dzīvo “tepat un tūlīt” un katra viņas dzīves minūte ir jauna dzīve.

Veltīgi vīrieši sievietes apvaino nepastāvīgumā. Dīvaini. Tas ir tikpat kā laika apstākļus vainot to mainīgumā. Tie vīrieši ir tikai izdomājuši, ka cilvēkam visu laiku ir jābūt pastāvīgi nemainīgam. Sieviete tā sevi neierobežo, viņa ik mirkli ir citāda, kur nu vēl pēc dažām minūtēm!

Vīrietis uzskata, ka dvēselē ir jābūt kādam KONTROLIERIM, kas SEKO, vai viss atbilst PATIESĪBAI, liek izpildīt NOLĪGUMUS, ievērot LOĢIKU, kā arī ATBILDĒT par savu rīcību un nedarīt nekādas GLUPĪBAS.

Tipiska sieviete toties nav nekāda muļķe - viņa dzīvo brīvi, bez jebkādiem iekšējiem ierobežojumiem. Attiecībā uz loģiku, tas ir intelektuālo ētiku, viņa to vienmēr var izmantot, kad tas viņai ir izdevīgi un to atmetīs, kad tas tā vairs nebūs. Gudrā valodā to sauc par “intuitīvo domāšanu”. Normāla sieviete būs sašutusi par prasību VISĀ pieturēties loģikas likumībām. Loģikas vietā viņai ir bagātīga fantāzija un asociatīvi viņa var sasaistīt visu ko.

Vīrietis vienmēr jūtas neveikli, ja tas nevar izteikties loģiski un pamatoti. Sievietei šādas rakstura nepilnības nav.

Ja rakstura viltīgumu izpauž vīrietis, tad ļaunākā gadījumā to uzskata par nedaudz nelietīgu, bet sievieti šādā gadījumā dēvē par dzīvesgudru.

Aizvien grūtāk ir izprast ar ko tad mūsdienu sieviete atšķiras no pirmatnējiem mežoņiem. Ja mežonis riņķi iever nāsīs, tad sieviete to iekar ausīs, lūpā, nabā vai uzmauc kaklā. Viņš pirms satikšanās ar pretinieku un sāncensi seju nosmērē ar krāsainiem māliem, bet viņa, pirms tikšanās ar mīļoto, vai vispār izejot uz ielas, seju rūpīgi nopūderē un nogrimē.

Par ko sievieti var mīlēt? Par to, ka viņa ir sieviete.
Par ko vīrieti var nožēlot? Par to, ka viņš ir tikai vīrietis.