Avārija…

Es sasparojos un pietuvināju nazi līķa ādai… Kas tur bija jāgriež X vai Y… Pēkšņi līķis sakustējās un atgrūda nazi… Nu griez taču! Es sagrābu līķa roku – tas sāka spirināties pretī un strauji sasilt… Sejā palika tā raksturīgā, priecīgi pārsteigtā izteiksme… Nu, ko tu stāvi!!! – Ejiet jūs dirst !!!-es ieaurojos, tā, ka pašam ausīs nodžinkstēja, un lidināju griežamo barā… Murgs – jūs sakāt…Jā, tas tiesa – izlīdu no gultas un brīdi berzēju deniņus

Pirms dažām dienām…

Biju autobusā labi piesnaudies, kad piepeši kaut kur priekšā atskanēja plīstošu stiklu troksnis…Paskatījos pa logu.. Un tieši manā virzienā, ar Supermena veiklību lidoja kāds rumpis zilās treniņbiksēs, ar galvu pa priekšu atsitās tieši zem mana loga un tad paripoja zem pakaļējā riteņa… Autobuss apstājās…Es iekritu stuporā – autobusā vairākas minūtes valdīja kapu klusums… No vieglās automašīnas izkāpa pārbijies šoferītis… Ar riebuma izteiksmi sejā piegāja pie kritušā un bezcerīgi atmeta ar roku… Piepeši pielēca kājās kāda pavecāka pasažiere un kā dulla muša sāka šaudīties pa autobusu… - Vai kādam nav vakardienas avīzīte, vai kādam nav vakardienas avīzīte, vai kādam nav vakardienas avīzīte… Tā viņa klaigāja … Atskanēja vēl pa kādam nokavētam spiedzienam… Šī jezga izrāva mani no stupora… Piecēlos un pastūmis malā Vakardienas avīzīti, izkāpu no autobusa, man sekoja sadugušais šoferis…Vēl nebija mobiļņiku ēra, tāpēc ieteicu šoferin aizdrasēt uz tuvākajām mājām un izsaukt ātros- tā viņš arī darīja…Pats piegāju pie lidojošā objekta – skats nebija tik baigs kā biju gaidījis – viņš nebija sašķaidīts…Tikai pelēkdzeltens…Satvēru pulsu, tas vēl tīri spēcīgi sitās, taču arvien lēnāk…Pietupos un tā arī turēju nabaga roku- izjuzdams pulsa pakāpenisko izzušanu…Žēl, ka nevienam nebija fotoaparāta…Varbūt sanāktu kolosāls kadrs – tā es tobrīd nodomāju…Pasistais vairs neelpoja, tikai pa brīžam nogārdzās un izvēma baltu putu lēveni…Pametu skatu uz autobusa aizmugurējo logu – tur salīdzinoši nelielā kvadratūrā bij saspiedušies neticami daudzi satrūkušies mūļi… Pagāja minūtes piecpadsmit… Tad visi pasandžeri, kāda negaidīta impulsa vadīti, metās ārā no autobusa un apstāja mūs ar līķēnu… Nu man nācās uzklausīt visdažādākās tautas metodes, šādiem gadījumiem: Vai nevajag pārsiet, vai nevajag stiept uz autobusu, vai nevajag elpināt – Biju dzirdējis, ka tādos gadījumos nevajag bez vajadzības kustināt – un samelojis, ka esmu dakters Aikāsāp , palīgus atgaiņāju…Tad visiem uznāca mākslotais mundrums un paplēsuši jociņus viņi salīda atpakaļ busā…Es aizpīpēju…Piebrauca kāda jauna sieviete – pienāca mums klāt, stādījās priekšā kā medicīnas darbiniece un pajautāja vai kādam nevajag palīdzēt… Labs jautājums …-teicu… Tad viņa paskatījās un teica, ka sprands ir nost un, ka palīdzēt varot vienīgi brīnums un jaunākās tehnoloģijas… Tad viņa aizbrauca…Vēl pēc kā laika ieradās profi no CP un hakikrāsas “ātrā palīdzība”… “Ātrie” iekrāmēja popenciālo vai nu jau esošo nelaiķi mašīnā un aizbrauca, viņiem sekoja CP…Kādu laiku vēl patupējām… Tad atskrēja kāda ļoti satraukusies vecenīte, apvilkusi savu svētdienas kārtu, stādījās priekšā kā sabrauktā puišeļa mamma un palūdza viņu aizvest līdz tuvumā esošās pilsētas slimnīcai, kur jau bija nogādāts viņas puika… Pa tam pasendžeri jau bij nomierinājušies un nu pilnā sparā gāja vaļā disputi par to, kurš vainīgs un cietušā drausmīgie apraksti, analoģisku gadījumu apspriešana… Mājās pārbraucu galīgā neģīmī…