close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Es sēdēju vakarā,
un raudāju vējā,
es žēloju sevi pats.

Un skumjas
kā nelaba
dūša
manī kremta,
tās teica:
“Tev nebūs lemts.”

Krīti no kalna kores,
vai ar zobiem pārkod vēnas,
vienalga tu būsi viens.

Kā miroņu smiekli
tik sausi, tik cauri,
šie vārdi kā trūdi krīt.

Un pat ja tu teiksi:
“Lai sasper jūs Jods!”,
vienalga paliksi viens.
Kā ceļmalas stabi
nebeidzami
elsas caur mani skrien.
Un pat ja kāds stārķis
ar apmetas sirdī,
vienalga man sevis žēl.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form