Es sēdēju vakarā,

un raudāju vējā,

es žēloju sevi pats.


Un skumjas

kā nelaba

dūša

manī kremta,

tās teica:

“Tev nebūs lemts.”


Krīti no kalna kores,

vai ar zobiem pārkod vēnas,

vienalga tu būsi viens.


Kā miroņu smiekli

tik sausi, tik cauri,

šie vārdi kā trūdi krīt.


Un pat ja tu teiksi:

“Lai sasper jūs Jods!”,

vienalga paliksi viens.

Kā ceļmalas stabi

nebeidzami

elsas caur mani skrien.

Un pat ja kāds stārķis

ar apmetas sirdī,

vienalga man sevis žēl.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit