Latvijā jahtu bija samērā maz, un tām nekādi neizdevās iebraukt ne Nacionālajā operā, ne Nacionālā teātra ložās, kaut gan pēdējā vējiņi jau pūta, bet visas jahtas, katamarānus, ūdensvelosipēdus un pirātu vienkočus aizpūta tālāk uz Kurzemi. Vienīgā iespēja bija ar laivu iebraukt Stokmanī, sensacionāli iepirkties un pie viena Kokakolas placī noskatīties latviski runājošu Šreku. Tikai NATO kuģi mierīgi stāvēja noenkuroti Daugavā un apkārt klaiņoja vienīgi apkalpes.
Ministri jautrā grupiņā devās pavizināties ar Ādažu tankiem. Pēc neliela izbrauciena pa NBS poligonu viens no diviem Radzēvičiem iekāpa savā automašīnā un pēkšņi teleportējās uz Lietuvu, kur nejauši ieskrēja kāda izbijuša leišu ministra mašīnas pakaļpusē. Tas sabijās, un domāja, ka atkal notiek kāda zemestrīce, vai arī leišu mediķi streikot sadomājuši un nāk ministru mašīnas grūstīt.
Repše atklāja jaunu piepelnīšanās veidu, kas saucās "Ekstrēmais kūlenis ar Eināru Repši". Privātdzīvē tika publicēts reklāmas foto - kāda žurnāla redaktore pie apgāzta auto. Turpmāk katrs interesents, iemaksājis Jaunpartijas kasē zināmu summu, varēja doties uz Madonas rajonu, kur ekspremjers personīgi viņu piesprādzēja džipa sēdeklī, kārtīgi izvizināja pa visādiem arumiem, un nobeigumā apmeta pāris ekskluzīvus kūleņus. Pēc brauciena klients tika nofotogrāfēts pie apgāztās automašīnas, Repše uzšņāpa uz foto savu autogrāfu, un klients laimīgs devās mājup.
Trakie braucēji ļoti nepatika tramvajiem, un tie nolēma vismaz vienu autodžigitu pārmācīt. Diezgan ilgu laiku autodžigiti no tramvajiem sekmīgi izvairījās, bet reiz viņu stunda sita. Noskatījuši kādu nekaunīgu bembeli uz Gaisa tilta, divi tramvaji ievilināja viņu lamatās un no abām pusēm saspieda kā citronu.
Tiesāja Motti, kas nebija pareizi izīrējis dzīvokļus. Par sodu viņam lika finansēt Zoodārza ziloņu mītnes celtniecības darbus.
Strasbūrā pa Eiroparlamentu gauži noraudājusies klīda Ždanokas kundze. Slikti klājās viņas jauniegūtajam draugam no zābaku zemes, kurš bija izrādījis zināmu interesi par Latvijas minoritātēm (ne seksuālajām), bet gandrīz neviens neviens nevēlējās saprast pavecā kunga vecmodīgos uzskatus. Un, lai Ždanokas rūgtuma biķeris būtu vēl pilnāks, zaļie un sociālisti Taņai bija stingri noteikuši balsot pret labo Latvijas problēmu sapratēju Butiljoni.
Taču ilgi skumt nenācās, jo ieradās Barrozu, un balsojumu atlika. Tagad nācās minēt, vai dillēs pasūtīs tikai vienu potenciālo komisāru, veselus četrus, vai kaut kas cits beigu beigās notiksies.
Kamēr Eiropa sprieda un minēja par eiroparlamenta komisāru būšanām un nebūšanām, uzlēca pilns mēness. Gaudoja suņi, kauca vilki, un Latvijas Saiemas deputāti nevarēja kārtīgi izgulēties. Miegaini šie no rīta atnāca uz darbu, ātri nogāza valdību un aizgāja uz mājām gulēt tālāk. Tikai frakciju un partiju vadītāji izberzēja acis un steidzās pie sarunu galdiem taisīt koalīcijas un veidot nākamo valdību - līdz kādam citam pilnmēnesim.