Salīdzināt to varētu ar izstādi . Precīzāk teikts būtu ar izstādes eksponātu. Tu ej pa ielu , ievēro izstāž ēku un dodies tanī iekšā. Nopērc sev biļeti un kāp augšā pa trepēm – gar trepju malām ir lendere, bet tu pie tās nepieturies. Trepju galos deg lampas – tām ir gari kāti un izstaro lauztu gaismu.
Viņas piedod telpai gaišumu un neorģinalitātes pieskaņu. Tu vēl tādu kaut ko neesi redzējis. Tu liec nākošo soli un jūti , kad tu tuvojies izstāžu zālei. Tā vēl ir tālu , bet tevī rodas tādas sajūtas , ka tas ir tas ,ko patiešām esi vēlējies ieraudzīt! Gar trepju sienām ir piekārti gobelēni , tie ir krāsaini un attēlā redzams skats no ābolu ražas novākšanas talkas. Zem ābeles stāv meitene ar grozu rokās, ābelē puisis, kas mēģina čakli iemest ābolus meitenes turētā grozā. Izskatās viņa ir patiesi laimīga tos ķerdama. Smaids, atglausti mati, pievilcīgs acu skatiens un lūpas...tas ir kā liels pavasara plaukstošs krokuss. Sulīgs un ar krāsas mirdzumu pārpildīts.
Bet tu, pievēris uzmanību šim gobelēnam, liec atkal nākošo soli un tiecies sasniegt augšā izstāžu zāli.
Samulsums. Varbūt vērtības sajūta ? Varbūt tikai pārsteigums pašam sev... Tu ieraudzīji spoguli trepju galā .Liels , iespaidīgs ar zelta maliņām. Esi ieraudzījis sevi šajā milzenī. Tu paskaties tā vērīgi vai apģērbs nav saburzījies , vai mati nav izspūruši, vai ir tā ,kā tu jūti sevi no malas ,kā tu izjūti sevi neredzot, bet ak vai... spogulis it kā saplīst un paliek tikai skats , reālais tavs tēls uz šī plašā spoguļa materiāla! Tu mazliet nokaunies un saki sev: “Kāds esmu- tāds esmu .Neko mainīt nevar !” Un atkal liec nākošo soli ... meklē ar kāju pakāpienu. Meklē lēni un uzmanīgi... esi bailīgs un mazliet nedrošs.
Tu paej garām spogulim un ieraugi vēl vienas trepes, kuru galā ir vecas ozolkoka durvis ar lieliem gravējumiem, smagnēju sudrabotu rokturi, durvju malā deg notecējušas sveces. Atgādina senos laikus, bet tie tevi ir tikai stiprinājuši, gan morāli , gan fiziski .
Beidzot esi sasniedzis izstāžu zāles durvis un pieskāries tām. Viņas ir smagas , bet rokturis patīkami gulstas tavā delnā un tu pieliec spēku , lai tās atvērtu. Viņas atveras . Smagas un lielas... pārvelku uzmanīgi ar roku pār musturiem , gravējumiem un izgriezumiem. Dziļi un iespaidīgi, līkumoti , varbūt par daudz, varbūt maksimālisms kalpo kā daiļuma karalis ? Zāle ir gaiša un ar lieliem logiem, pa kuriem iekšā spīd saules stari ,kas šai telpai ir ļoti nepieciešami. Tas izkliedē aukstumu un atdzīvina vecos mūrus. Saule te kalpo kā mācītājs , savādāk cilvēks nezinātu , kad ir diena un kad nakts.
Ar skatienu tu pēti telpu. Tā it vairāk nekā iespaidīga. Man liekas ,ka esmu salīdzinājumā niecība un zūd pat uzvedības manieru prasme, domas par izskatu , domas par to ,kas tu vispār esi , domas par to ,kas esi bijis. Par dzīvi tur ārā... aiz šīs telpas , mūriem, aiz šīs šokējošām un reizē arī smacējošām veclaicīgām durvīm .
Grīdu sedz parkets, pulēts spodrināts un tīrīts līdz nemaņai ,pa tādu jāiemācās staigāt , jo tev ir kurpes kājās kuras slīd.
Priekšā paveras gleznu kvartāls. Kolonas , turot katra pa vienai gleznai rokās , izskatās ka nabadzīgo rajonu avīžu stabi. Gleznas ir tik dažādas, pilnīgi nekāda kopsakara ... arī izvietojumam . Liekas , ka katra ir gleznota savā īpašā noskaņojuma dienā., bet krāsas ir nemainīgas. Toņi atkārtojas un acīm redzams, ka tas ir viens mākslinieks.
Tu skaties pirmo gleznu – tā tev atgādina sevi pašu! Tik krāsaina , otas triepiens un klekši , bet jēgu tu saproti . Nosaukums “Iesākuma bēglis”. Nākošā ir zilā krāsā gleznota bilde ar dzelteniem ķinķēziņiem . Mazie dzeltenie palaidņi atsvaidzina zilo fonu , pastiprina krāsu kauju savā starpā par to , kuru pirmo ieraudzīs! Lekt vai nelekt? Kauties vai justies mierīgam un neparādīt sevi ? Ha!!! ... Nosaukums “Skrejeklis”. Šaubas manāmas! Skriet var ātri un var tikai izlikties. Kas šajā reizē būtu labākais variants ? Šajā lielā ,plašā istabā nav neviena cilvēka, kas tev spētu paskaidrot kaut ko par gleznu autoriem un viņām pašām. Ne dežūrtantiņas, ne apmeklētāja ... Neviena! Kā viens pats pasaulē!
Žēl ,ka gleznas nemāk runāt – tās par sevi pašas tev pastāstītu... pastāstītu pareizās krāsas izvēli , pareizo tehniku, jo viņas tika radītas sen, bet galvenais princips jau, protams, ir saglabājies.
Vēlētos tu uzzināt ,vai viņas tika gleznotas ar mīlestību, ar tēlainību , vai tas tika darīts tikai naudas un slavas kāres dēļ , meklējot izaugsi sabiedrībā ar izsmalcinātām manierēm, plānprātiņu garlaicību izklaidēs nokļuvušajiem bezmugurkaulniekiem un krāšņumā iekļuvušiem izvirtuļiem samaksājot kukuli un gūstot slavu!
Nākošais darbs ir pavisam neparasts. Tas ir ielikts stikla kārbiņā, tas spīd un laistās, bet neredz tam cauri. Tas uzsit ziņkāri un vēlēšanos paņemt to rokās. Tas ir kristāls, Apsūbējis sēž savā piespiedu mājoklī -kas pasargā no apmeklētāju ziņkārīgiem nagiem un deguniem ,no neapvaldāmās iekāres iegūt to sev .Viņš nelaistās , bet spīd savā spožumā un greznumā.
Neviena nav! Tu atver kastīti, paņem to rokās cik vien uzmanīgi var. Kristāls sāk silt. Viņš sasilts līdz tādai temperatūrai , ka apsūbējums kļūst caurspīdīgs un tīrs. Liekas ,ka viss ir atkal kārtībā un pieskaries ar otru roku, vēlēdamies viņu saņemt saujā, bet kristāls atkal apsūbē.
Tu nevari saprast ,kas nepareizi ir izdarīts, tu domā un pel pats sevi, mēri un griez, bet secinājums ir viens – tu neko daudz par šo kristālu nezini.
Kāpēc viņš nemāk runāt ? Viņš braucis cauri daudzām valstīm, zemēm kamēr nokļuvis šajā vietā. Viņš ir pārcietis klimata kaprīzes un laika nelabvēlīgos apstākļus jūrā! Ar iztēli un gudrāks par vietējiem kristāliem .
Kristāls iedzen bijību cilvēkos, cieņu un parāda savu raksturu jau tad ,tiklīdz esi paņēmis to rokā. Viņš cīnās ar sevi un sevi tirda, atlaiž un noliek pie vietas, grauž un saudzē, vaino un piedod kā draugam. Žēlsirdīgs kristāls, apsūbējis kristāls, grūti dabūjams kristāls, principiāls un saprotošs.
Šīs īpašības ir kā liela upe... tu skaties tajā upē , bet netiec tai neiekšā, ne pāri. Bezspēcības mirkļi apvij tevi un tu kā liānās sapinies, nogāzies upes krastos. Bija reiz stabilitāte , bija lepnums – tagad viss nodilis un palicis mazāk ļauns un ietiepīgs! Izstādes telpa ir vēl joprojām tukša un tu esi viens . Tev gribās būt cilvēkos, gribās būt kopā ar visiem –svētkos , pūļos. Visur. Būt cilvēkos kā ēst dienišķo maizi bez apnikuma, noguruma, skepses un naida. Būt kāds esi ! Gribēt palīdzēt un atsaucīgam būt. Neliekt sev prieku saspiest otra cilvēka roku aiz laimes, just pie sāniem siltu plecu, pacelties debesīs divatā.
Bet mirkļa ķērējs būs viens, ja atkal kažokam būs apgriezta otra puse. Viņam nebūs nedz smaida uz lūpām , nedz sirdī prieks, ne līksme! Viņš slīgs mātes depresijas klēpī un šķaukāsies ikdienas priekšautā gaudelīgi sūdzoties un stiepjot rokas pret dūmakaino sauli . Zudusi dzīves jēga un patiesās dienas seja.
Bet es gribu būt dzidrs... patiess un možs! Es vēlos būt marķīzs un galminieks!