Uz galda māla trauciņā virs sveces liesmas kusa vasks, izplatīdams telpā patīkami nomierinošu vasaras un medus smaržu. Ārā aiz loga valdīja tumsa, vējš un slapjdraņķis – no rīta sasnigusī biezā sniega kārta jau ap pusdienlaiku sāka kust, pārklājot ielas ar netīri pelēcīgu, slidenu un šļakstošu putru. Bet te iekšā – silti, mierīgi un gaiši…
Tieši apgaismotie logi bija nodevuši Ervīna esamību mājās… Uzstājīgi klauvējieni pie pirmā stāva dzīvokļa loga lika satrūkties un steigšus izslēgt gaismu, lai gan tas vairs neko tāpat nelīdzēja. Ervīns juta, ka nespēj pieiet pie loga, jo paniskas bailes bija pārņēmušas locekļus, paralizējušas domas un gribu. Bet nemaz nevajadzēja skatīties, lai zinātu, kas ieradies. Tā klauvēt šajā stundā varēja tikai viens vienīgs cilvēks. Cilvēks, ko gribējās redzēt mazāk par jebkuru citu uz pasaules. Droši vien, ja būtu iespējams izvēlēties – sastapties ar viņu vai ar Nāvi, Ervīns izvēlētos Kaulaino… Iespiedies virtuves stūrī, viņš sakņupis klusi īdēja, līdzinoties slimam, čūskas apdraudētam grauzējam. Bet klauvējieni pa logu un palodzi kļuva arvien uzstājīgāki…
Jau vairākas nedēļas mobīlā telefona ekrānā nebija parādījies zvanītāja vārds “LOPKAUTUVE”, tāpēc Ervīns bija zaudējis piesardzību. Ne no viena cita viņam nebija jābaidās – ne parādu, ne kaut cik ievērojama biznesa, ne personisku ienaidnieku… Kāpēc zvanītājs tā nodēvēts, Ervīns īsti nezinātu atbildēt arī pats. Iepriekš tālrunī bija iekodēts vienkārši “INTA-TRAKA”, bet, numuram mainoties, jauno viņš bija apzīmējis tā, vairāk vadoties no savām sajūtām, nevis no loģikas.
Ervīns domās pateicās kaimiņiem par atslēgas pierīkošanu kāpņutelpas durvīm. Citureiz, vēlu naktī atgriežoties un meklējot slēdzeni, viņš tos bija lamājis par veciem paranoiķiem. Šobrīd – būtu gatavs piekaut jebkuru, kurš attaisītu kāpņutelpas durvis. Zaļi krāsotās dzīvokļa tērauda durvis glabā atmiņas - rūsas plankumiņus - vietās, kur krāsa atsista un noskrāpēta: pirms vairākiem gadiem Trakā Inta pie durvīm plosījās stundas četras. Katram gadījumam Ervīns tomēr pieiet pie durvīm un atslēdz zvanu…
Neskaitāmas reizes Ervīns ir apsvēris, kā tikt no Intas vaļā uz visiem laikiem. Aizvest uz mežu, kur iepriekš būtu sagatavota bedre, apdullināt ar cirvja sitienu pa pakausi un aprakt… Bet ja nu ar pirmo reizi neizdodas dabūt gar zemi, ja viņa sāk pretoties vai savainota aizbēg? Kur atrast tādu nomaļu mežu, lai nelaikā kāds neuzskrien virsū? Tagad taču mežiem ir īpašnieki – tā nemaz nevar, kur vien ienāk prātā, kādu aprakt. Meža saimnieka acīs viņas šizofrēnija un agresivitāte nebūs nekāds attaisnojums… Vēl – meža zvēri var atkašāt. Un atkal – pati Inta pirms braukšanas var atstāt kādu zīmīti – viņas rīcību nevar prognozēt, kopmītņu komendante var ko ievērot… Tas pats ar slīcināšanu. Uzpeldēs taču! Un Ervīns būs pirmais aizdomās turamais – tas, kā Inta viņam ir sagandējusi dzīvi, ir vispārzināms fakts. Tāpēc arī noindēšana atkrīt; Ervīns visai nopietni kādu laiku bija apdomājis iespēju viņas miteklī zem gultas un skapja izliet pusglāzi ar dzīvsudrabu – bija jau sagādājis.
Varbūt tagad atvērt durvis, ielaist un …. Ar tūristu cirvīti atdalīt gaļu no ciskām - no stingrajām, zilibaltajām ciskām, kas klātas ar tādu kā mūžīgu zosādu un biezām, asām, melnām spalvām. Samalt gaļas mašīnā; daļu apēst, daļu – noskalot tualetē. Pēc tam jau tās daļas tur kanalizācijā sastapsies… Bet ko darīt ar kauliem? Cilvēka kauli esot cieti, izturīgi un viegli atpazīstami. Un visas atkritumu kastes bomži izšņakarē…
Pa to laiku sitieni pa logu kļūst arvien spēcīgāki, dobji atbalsojoties vakara klusumā. Inta ir atradusi nolauztu koka sprunguli un sit ar to pa stiklu. “Izturēs vai neizturēs?” – Ervīns domās novērtē Somijā ražoto pakešlogu stiprību: “Ja izsitīs - saukšu policiju!”. Intai acīmredzami ir trakuma fāze, bet slimnīcā viņu neliek. Neesot naudas, neesot vietu, vēl bīstamāki apkārt staigājot… Ervīnam tas ir vājš mierinājums. Viņš atcerās, kā reiz tādā stāvoklī Intu ielaida pie sevis. Sākumā viņa izrija ledusskapi tukšu (viņai parasti ir paaugstināta rijība – “ēde”, kā to ironiski dēvē kāds kopīgs paziņa). Tad – ar virtuves nazi gaiņāja pa dzīvokli sev vienai redzamas būtnes… Vakarā apgūlās blakus Ervīnam un piespieda nodarboties ar seksu. Cerot, ka Inta nomierināsies, viņš arī piekrita, tomēr Inta pēkšņi vairs neizrādīja nekādu līdzdalību vai ieinteresētību notiekošajā procesā. Ervīnam beidzot, viņa sāka pretīgi, griezīgi kliegt plati ieplestu muti, atsedzot smakojošu caurumu zilgani sarkanajās smaganās trūkstošā priekšzoba vietā. Zobu viņai slimnīcā izsita kāda cita paciente, un protēzes negribēja turēties...
Zoba trūkums viņai tomēr īpaši netraucēja. Uz brīdi iemidzis, Ervīns tonakt pamodās no ellišķīgām sāpēm – pilnīgā apmātībā Inta viņam bija iekodusies kājas pirkstos un no visa spēka tos plosīja ar zobiem. Īkšķim nags pēc tam tā arī neatauga… Skatoties uz palagiem, klātiem ar cietiem, sarkanbrūniem, kā laka gludi spīdīgiem sakaltušu asiņu traipiem, Ervīns pirmo reizi mūžā tā pa īstam saprata, kas ir Bailes. Nevis bailītes, izbīšanās, satraukums, bet īstas, dzīvnieciskas BAILES, kas vienā mirklī izgaisina pašlepnumu, cieņu pret sevi, spēju domāt un rīkoties.
Intas ārdīšanās pie neapgaismotajiem logiem tomēr ir pievērsusi vēlīno gājēju uzmanību. Seko pēdējais dārdošais sitiens, un Ervīns dzird, kā viņa, skaļi lādēdamās, dodas projām – lamas dzirdamas pat caur trīskārtīgo pakešloga stiklu. Gaismu Ervīns tomēr neieslēdz. Vakars ir neglābjami sabojāts. Krekls padusēs ir kļuvis slapjš no sviedriem, nāsīs iecērtas svešādi sīva un kodīga baiļu smaka. Tā smird lūzeri…