close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Es pazīstu to sajūtu, kā sāp.
Ja mīla mirst, tad palieci tu viens,
Nē, ne pavisam viens, bet ar skumjām un sāpēm.
Un zinu, šo smeldzošo sāpi ir jāizsāp.

Tu aizturi elpu un gaidi,
Kad atskanēs zvans un tevi kāds sauks,
Bet klusums... tikai sāpe ar tevi
Un kā vienmēr, tukšs ir asaru trauks.

Es zinu, Draugs, kā sāpe sāp,
Šoreiz nevaru mierināt tevi, ka ātri tā zūd...
Kāds gudrais ir teicis, ka laiks dziedē visu,
Bet ar mani un tevi tā nenotiek viss.

Mums gribas aizmirsties sapni,
Tai pat laikā domās vēlamies, lai sāp.
Agrāk mums bija jūra līdz ceļiem,
Tagad sāpju un asaru strauts.

Katras pasakas sākums - „Reiz bija”...
Ar mani tā bija, ar tevi tā bija,
Ar daudziem jo daudziem tā bija.
Es nespēšu, Ceļiniek, mierināt tevi.

Katrs citādāk sapņo, katrs savādāk mīl,
Tev pavasar´s patīk - man ziema, kad snieg.
Un var jau būt mums katram sava diena
Šai dzīvē jāatrod, lai saprastu, vai kāds mūs mīl?
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form