close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Aizveru acis un pamostos murgā.
Viegli bija aiziet un pazust nebūtībā.
Sapņi bija patiesi saldi,
Ka pat nepamanīju kā melos apdedzinājos.
Taisnība vien bija vārdos:
Mana pasaules uztvere bija pārāk bērnišķīga,
Lai izdzīvotu mūsdienu dzīvē.
Kāds slepus atsēja
Man acis uz notiekošo,
Bet iespējam ka tās bija
Tika manas rokas saprāta vadītas.
Rokas lēni nolaižas līdz zolēm,
Acis lēni aizveras tām līdzi,
Viss kļuvis pārāk smags.
Nav vairs spēka sevi noturēt
Starp tiem-dzīvi mīlošajiem cilvēkiem.
Nemanot sev esmu kļuvusi
Par vergu savai dzīvei.
Gļēvi bēgu no savām problēmām.
Ak, cik gan muļķīga rīcība!
Bet vēl muļķīgāk-
Izmantots mans dzīves sākums!
Kā gan, lai tagad pierodu
Pie sen izsapņotās dzīves,
Kur tik sen tika lolota mana karjera!?
Bet mīlestība...?
Bet mīlestība tika aizmirsta!
Jauna dzīve ar jauniem principiem!
Jēliem, ieprogrammētiem principiem...
Man būtu jābūt lepnai,
Bet jūtu, ka dvēseles miera nav.
Mana dvēsele ir izmesta musuros...
Jācer, ka kādreiz to kāds atradīs
Un nezaudēs cerību to atgriezt
Meitenei, kuras dzīves bija bērnišķīgums.
Varbūt viņš spēs atrast mīlestību,
Kura pirms pārs dienām dzisa sev nemanot!
Un kaut kur dziļi pagātnē ieputināta...
Bet es ticu,ka spēšu noticēt
Vēl vienu reizi skaistai pasakai,
Kas dzīvē nemēdz būt!
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form