Kā nu bija gadījies, kā ne, bet karaļa šai karalienei nebija, toties bija bezgala daudz citu labu lietu un īpašību – tik daudz, ka viņa pati tām nezināja skaita. Tāpēc visu karaļvalsts saimniecību pieskatīja melns kaķis. Taču nevajadzētu no tā izdarīt tālejošus secinājumus...
Godavietā karalienei stāvēja liela kaste, pilna dažādu buramvārdu, savāktu no visām pasaules malām. Krietnu tiesu šo buramvārdu bija sacerējis pats slavenais pesteļotājs Bils no Sietlas. Visādi buramvārdi tur bija – gan parasta sviesta, gan eirosviesta kuļamie, reizrēķina putrojamie un nepatiesu ainu zīmējamie, pat tādi vārdi, kam jau sen neviens vairs nezināja īstā pielietojuma.
Tomēr īpašā cieņā karalienei bija garu saucamie vārdi. Vakaros viņa mēdza ieliet sev lielu krūzi tējas, sēsties pie kastes un saukt garus. Kad kādi seši vai septiņi simti garu bija sanākuši kastē, karaliene ņēmās tos iztaujāt.
– Sakiet man, jaunieši – kura ir visskaistākā? – karaliene cerību pilnā balsī ievaicājās. Taču gari, vai nu pakurli, vai pamuļķa prātā būdami, par karalieni nelikās ne zinis un runāja tik savas garu runas.
– Hmm... baigi derētu kaut ko iepļaut, – sauca kāds gars.
– Ēē, vai jūs redzējāt, kā spāņi uzvilka ukraiņus? – kāds cits to pārtrauca.
Citi gari runāja vēl briesmīgākas lietas – tādas, mans draugs un acuraugs, ko maziem bērniem nu nekādi nedrīkst stāstīt.
Karaliene nopūtās, iedzēra vēl tēju un meta kastei mieru. Gari paliek gari – ko no viņiem var gribēt? Tāpēc viņa apņēmās kādu dienu noteikti apmeklēt karaļvalsts bibliotēku, jo bibliotēkā, kā zināms, var atrast atbildes uz visiem jautājumiem.
Pievārējusi lielo tējas krūzi, karaliene likās uz auss, gulēja ilgi un cieši un redzēja daudz sapņu. Kādu? To, mans draugs un acuraugs, tev vēl par agru zināt. Kad paaugsies un iegādāsies burvju kasti – varbūt kādu dienu uzzināsi, par ko sapņo karalienes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
