Setapa un Žanetes kāzas noritēja atbilstoši pieejamajiem resursiem, bez liekas greznības, auto, līgavas zagšanas, garām uzrunām un lieliem radu un draugu pūļiem. Tā kā Setapa ģimene bija atbraukusi uz Latviju pirms apmēram divdesmt gadiem, viņu saites ar pārējiem radiem Ungārijā, cik man likās, bija daļēji zaudējušas savu intensitāti. Uz kāzām tomēr atbrauca Berkija vecākais brālis Janos, kuru visi iesilušie viesi sāka dēvēt par Jāni, runājās ar viņu latviski un pieprasīja, lai apmulsušais nabadziņš visu saprastu un mācētu atbildēt. Īstenībā Janos neprata ne krievu, ne angļu valodu. Vienīgā frāze, ko viņš saprata un visa kāzu mielasta garumā ik pa brīdim atkārtoja, bija beigu frāze no filmas “Melnais kaķis, Baltais kaķis”: “This is the beginning of a beautiful relationship”. Tas viņam likās atbilstošs gadījumam un tā nozīmi viņš bija iemācījies. Liela bija pārējo vilšanās pēc tam, kad izrādījās šī bija vienīgā frāze, kuru vecais ungārs bija pamanījies ielauzīt angļu mēlē.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Uz kāzām, protams bija ieradušies arī Berkijs un Vera, pie kam abi sēdēja blakus un izskatījās gana saraduši pēc piecpadsmit gadu ilgās atšķirtības. Viņi bija kā pāris, kurš pirmo reizi pēc ilgās neredzēšanās atkal ir kopā un tagad palēnām atceras viens otra manieres un gaidas vienam pret otru saviesīgos pasākumos. Berkijs uzmanīja Veras glāzi un par katru cenu nepieļāva notikt tam, ka tā kaut uz īsu brītiņu paliek tukša. Vera savukārt pasniedza Berkijam visādas bļodiņas un trauciņus ar ēdieniem, ko uzlikt uz sava šķīvja un pasniegt tālāk citiem. Ne ar vienu savas mimikas krunciņu vai izteikto zilbi Vera tovakar nedeva nevienam manīt par savu seno aizvainojumu un kaunu. Tā bija mūsu piecinieka klusā vienošanās, kuru visi stingri ievēroja. Un tomēr es paredzēju, ka Verai padomā kaut kas, ar ko viņā nāks klajā pēc kāzām – negribējās ticēt, ka Berkijs būs ticis sveikā cauri ar vienu vienīgu vārdisku pērienu Pūt Vējiņos.

Nākamajā rītā pēc Setapa kāzām man bija jādodas uz Bulgāriju komandējumā-kursos, tāpēc atvadījos no visiem un devos mājās, palūdzis Setapam mani sagaidīt lidostā pēc nedēļas.

Ļaudis, pie kuriem es strādāju, izgāza lielas naudas visādām darbinieku apmācības programmām. Man tas patika. Tie bija vieni no tiem retajiem brīžiem, kad varēju sajusties pilnīgi viens svešā valstī un darīt ko vien sirds kāro. Šeit varēja būt simtprocentīgi drošs, ka ejot pa ielu nesatikšu, piemēram, desmit gadus neredzēto Fanijas tanti, kurai turpat uz vietas jāizstāsta kā iet pašam, vecākiem, jāuzklausa visas viņas pēdējo gadu aktuālitātes. Fanijas tantei jau nebija ne vainas, un tomēr no šādiem sīkumiem jau sastāv dzīves lielās negācijas. Paradokss, kas, loģikas saskaldīts mazās prātam aptveramās drusciņās, izskaidro šo to ka tik turies. Iespējams es cietu no uzdrīkstēšanās deficīta simptoma, sauciet to kā gribiet, bet mani valdzināja atrašanās svešās valstīs. Brīvības sajūta, kas uzkrāta tur, baro pēc tam ilgi un dikti. Sofija gan nav labakā vieta uz šīs zemes, kur doties komandējumā, toties tai ir arī savas labās puses, piemēram, šausmīgi lētie un neprofesionālim salīdzinoši kvalitatīvie vīni. Pudeli divgadīga sarkanā Merlot tur varēja nopirkt par nedaudz vairāk kā vienu ASV dolāru. Dzīveslīmeņa ziņā Sofija atradās desmit gadu garā atpalicībā no Latvijas. Tomēr mana apmešanās vieta bija Kempinsky ķēdes viesnīca, uz kurieni tad arī ik dienas staipīju daudzās vīna pudeles. No viesnīcas logiem pavērās laikam jau skaists skats uz attālajiem sniegotajiem kalniem. Turpat lejā spļāviena trajektorijas attālumā uz tāda kā minidārziņā uz minibaseina salas atradās japāņu restorāsns ar visām savām arhitektoniskajām niansēm.

Tādā kā pastāvīgā žvingulī pagāja šis komandējums. No paģirām un noguruma dārgās viesnīcās var tik vaļā ļoti viegli – atliek tikai stundu pastāvēt karsti-aukstā kontrastdušā, kura nodrošināta ar spēcīgu ūdens strūklu. Pēc tam var doties kaut uz tikšanos ar Prezidentu, ja vēlaties. Vienreiz gan man izgāja plāni. Vakarā aiz garlaicības sēdēju siltā vannā uz dzēru tovakar jau otro vīna pudeli. Uznāca pēkšņš vārgums un sliktums. Jutu, ka nepaspēšu tikt līdz balkonam, un pat, ja arī paspētu, tad nepaspēšu laikā ievilkt pietiekami daudz vēsā svaigā gaisa, lai nomāktu slikto dūšu. Tovakar pievēmu visu vannu ar sarkanu skābu suslu. Nākamajā dienā izlēmu palikt, (izteikšos kā vecos franču romānos) gultā, daļēji vārguma dēļ, daļēji tāpēc, ka nevēlējos redzēt savus counterparts – laimīgos arābus, baltos un pustumšos, kuri lauzītā angļu valodā aktīvi runāja par to, kas viņiem patīk savā darbā, kā viņi var uzlabot savu darbu un kā var ietekmēt kopējos visas lielās organizācijas procesus. Man riebās visas šīs runas par progresu, programmām, pamatmērķiem, stūrakmeņiem, vīzijām, šaķautnēm. Tas viss smirdēja pēc veca, funkcionāra piešņaukta kabatas lakatiņa.

Atgriešanās Latvijā vienmēr ir kā pamošanās: sākumā lidmašīnas kapteiņa balss divās valodās cenšas iestāstīt, ka mēs lidojam ar septiņsimt piecpadsmit kilometriem stundā, trīs kilometru augstumā, un ka ārā ir mīnus sešdesmit astoņi grādi. Viņš to saka angliski, bet vēlāk arī lauzītā latviešu valodā, kā stāstīdams kādu pasaciņu. Kurš gan var iedomāties sevi mīnus sešdesmit astoņos grādos. Nekas no tā vēl neatmodina. Tad klusā nosēšanās, vienmēr vēsās lidostas telpas un tad beidzot latviešu valoda izklāsta kaut kādus sarežģījumus. Uzreiz var pateikt, ka esi mājās. Man esot pa daudz alkohola. No Sofijas biju līdzi paņēmis astoņas sarkanvīna pudeles. Tik daudz nevarot. Esot jāatstāj... dažas.

- Ņemiet, - es vēl pa pusei aizmidzis atbildēju. – Tikai atstājiet man arī kādu. Ierēdnis klusējot izņēma trīs pudeles, apskatījās etiķetes, tad ielika vienu atpakaļ un atdeva man somu.

- Priekā, - es smaidot noteicu un pārlaimīgs devos prom. Es jutu viņa skatienu kavējamies pie manas aiziešanas.

Biju lūdzis Setapam mani sagaidīt. Viņa vietā ieraudzīju satraukušos Žaneti.

- Kur tad Setaps, - es sveiciena vietā vaicāju, sajuzdams meitenes satraukumu.

- Pie tēva un Veras... – viņa uztraukti atbildēja. – Viņiem esot kaut kāda apspriešanās. Berkijs vakar vēlu piezvanīja un lūdza Setapu noteikti ierasties.

- Un Tu?

- Mani viņi neaicināja. Ne nu neaicināja, bet Setaps lūdza atbraukt Tev pretī. Man gan likās, ka es tur galīgi neesmu vēlama, - viņa aizvainotā balsī, skatīdamās uz savu kurpju purngaliem, atzinās.

- Viņi Tevi cenšas pasargāt, - es sacīju.

- No kā? - Žanete sāka iekaist.

- No visiem tiem Berkija un Veras attiecību mēsliem. Tev taču Setaps visu paskaidroja pirms kāzām, vai ne?

- It kā. Ka Berkijs un mana māte agrāk esot salaiduši. Un ka viņš viņu pametis.

- Jā, tieši tā. Saki, vai Tu atcerējies Berkiju no savas bērnības? – nezin kāpēc aptvēru sevi jau uzdevis šo jautājumu.

- Nē, neatceros gan. Un arī negribu. Es visu zinu, bet es negribu, lai Setapu jauc iekšā tagad... pēc visiem tiem gadiem.... Lai viņi paši tiek galā...

- Tev taisnība, bet dažkārt kādam ir viņiem jāpalīdz.

Mēs iesēdāmies Žanetes un Setapa jau pavecajā eskortiņā un klusēdami braucām uz Rīgas centru. Es galvā pārliku, kas varētu tikt runāts šajā steidzamajā apspriedē, kad Žanete neizturēja un iejautājās:

- Ko esi ieplānojis šodien darīt? Varbūt varam nobraukt gar viņiem? - meitene jautāja cerīgā balstiņā.

- Jā, varam. Varam, varam, - es domīgs atbildēju. – Kur viņi tiekas?

- Pie Veras, - Žanete atbildēja. Viņa bija par to, ka mēs brauktu taisnā ceļā pie viņiem, nemaz neiebraucot pie manis un neatstājot koferi. Man negribējās tik strauji atkal līst iekšā viņu attiecībās, tomēr es arī nespēju atteikt Žanetei, pie tam manī radās nojausma, ka Vera izmanto manu prombūtni, lai taranētu Berkiju. Setaps nebija diez ko uzstājīgs tēva sabiedrotais šais jautājumos, drīzāk gan bikli noraugoties, ļāva visam ritēt savu gaitu. Es viņam neko nepārmetu, pat savās domās ne. Tāds bija viņa raksturs, pie kam viņš bija Veras znots.

Žanete klusi pieripināja mašīnu pie Veras logiem, un mēs domīgi kāpām augšā pa kāpnēm. Pie durvīm mūs smaidot sagadīja Vera, un, nedaudz pa ilgu iepauzēdama, ar plašu žestu aicināja iekšā.

- Paskat, kas ieradies?! Galvenais sarunu vadītājs, - viņa pati uzdeva šo retorisko jautājumu un pati arī atbildēja, skatīdamās uz mani, kad jau bijām iegājuši istabā, kurā sakņupuši kā gūstekņi sēdēja Berkijs un Setaps. – Zini, Vera turpināja, nenovērsdama no manis acis, - Mums tieši Tevis te pietrūka. Tu vienmēr gribi būt centrā. Neko darīt. Būs Tev viss jāizstāsta.

- Vera, kas te notiek? – es beidzot pajautāju.

- Kas te notiek? Kas Te notiek? Te notiek pārrunas, saruna, ja vēlies, tad apspriede. Ir pienācis laiks nokārtot vecas lietas, Nik. – Mēs ar Žaneti neziņā skatījāmies tad uz Berkiju, Setapu, tad atkal uz Veru, nobijušies līdz nāvei par to, ko šī trakā sieviete būs paspējusi no Berkija izsūkt.

- Nebaidieties, mani dārgie, nekas traģisks nav noticis, es tikai esmu piedāvājusi Berkijam dažus mūsu tālāko attiecību modeļus, ja gribat, un viņš tagad pārdomā. Tā ka netraucējiet viņam... izvēlēties. – Vera, acīm spīdot ļaunā priekā, nosēdās uz dīvāna, sakrustoja kājas un aizsmēķēja.

- Vera, ko īsti tu gribi no Berkija? – es jautāju.

- Pastāsti, Berkij, pats, - Vera uzjautrināta iesaucās. – vai varbūt tu gribi lai es to izdaru. – Berijs sagumis klusēja grīdā. Tāpat arī Setaps.

- Nu labi, tad es vēlreiz visu izstāstīšu jaunpienācējiem. Tātad, vai nu Berkijs ar mani precas. Tas man vairāk kārotos, ja gribat. Vai arī, - viņa ievilka un lēnām izpūta dziļu dūmu, - Vai arī viņš man maksā tādu kā pabalstu par sendienu grēkiem. Ikmēneša pabalstu. Pirmajā gadā, teiksim, piecdesmit latu mēnesī, otrajā gadā četrdesmit, trešajā trīsdesmit, ceturtajā deivdesmit, piektajā desmit, sestajā piecus. Tie ir mani piedāvājumi. Ja Berkijam tie neder, tad lai domā man jaunus, bet, ja man tie savukārt nederēs, tad būs vien jaātgriežas pie šitiem diviem. Ja savukārt, Berkijs ni un ni, tad es centīšos sagandēt viņa turpmāko dzīvi.

- Kā? – Setaps šķiet pirmo rezi visas sarunas garumā pacēla galvu un nikni ieskatījās Verai acīs. Tika izteikti draudi viņa tēvam un puisis neizturēja.

- Neesmu vēl izdomājusi, bet gan jau izdomāšu, variet būs droši, - Vera atbildēja. – Varbūt ar varu, varbūt ar viltu, varbūt abējādi. Tad jau redzēs. Es vispirms vēlos kaut ko sagaidīt no Berkija.

Berkijs sēdēja kā sēdējis, ieurbis savu skumjo skatienu grīdā. Visbeidzot spēji piecēlās kājās un teica: “Nekā Tu no manis nedabūsi, Vera, nekā!” – un izgāja ārā pa durvīm. Mēs abi ar Setapu viņam sekojām, kamēr Žanete, kura visam pa vidu bija sākusi raudāt, palika pie mammas.

- Viņa ir traka, - es beidzot teicu Berkijam, kad bijām jau iekāpuši mašīnā.

- Protams, ka viņa ir traka.

- Un ko tu domā darīt? Kuru no viņas piedāvājumiem pieņemt?

- Nosist viņu, - Berkijs pikti atbildēja.

- Tpfūū…, - es noskurinājos. Man nebūt nepatika šī atgriešanās. Šķiet viss bija tikai aizvien vairāk samudžinājies. - Varbūt mums viņu vienkārši ignorēt. Ko īsti viņa var Tev izdarīt? Setaps un Žanete ir apprecējušies. Varbūt viņa Tev tikai draud.

- Varbūt. Tad jau redzēs. Gan es tikšu skaidrībā, - Berkijs apņēmības pilns nobeidza.

Es sapratu, ka viņš deva man klusu zīmi tālāk nejaukties. Arī man tā šķita pareizāk. Es biju izdarījis pietiekami, un mana tālākā iesaistīšanās viņu attiecību skaidrošanā visu varēja tikai padarīt sliktāku. Es izlēmu pilnībā atiet malā, bet pirms tam paziņot to Berkijam un Setapam.

- Klau Berkij, - es teicu. - Varbūt es esmu izdarījis kļūdu, iesaistīdamies visā šajā. Iespējams, ja es nebūtu tur līdis iekšā, viss notiktu daudz klusāk un vienkāršāk. Varbūt Vera Tev tagad nebruktu virsū tik pompozi un publiski.

- Liecies mierā. Viņa bruktu un kā vēl bruktu. Tu neko neesi sabojājis. Tieši pretēji - Tu mums palīdzēji. Vai ne Setap?

- Jā, - puisis izdvesa no aizmugurējā sēdekļa.

- Tik un tā, - es turpināju, - es tagad paiešu malā. Varbūt Vera nomierināsies, sajuzdama, ka vismaz viens pretinieks ir pazudis. Es tepat būšu tikai vairs nejaukšos iekšā. Sarunāts?

- Sarunāts, - Berkijs atbildēja. Es nopratu, ka tas viņu nedaudz iepriecināja. Berkijs nebūtu man atklāti teicis, lai nejaucos - tam viņš bija par maigu.

********************************************************

Man pēkšņi uzradās pārpārēm brīva laika, kam neatradu pielietojuma. Ar Setapu tagad sazvanījos tikai reizi nedēļā, pie kam mēs gandrīz nekad netikāmies. Es arī neuzdevu nekādus jautājumus par Berkiju un Veru, un tas ienesa mūsu sarunās tādu kā neērtības gaisotni. Mēs protams bijām un palikām ļoti labi draugi, kuri tikai uz laiku kaut kādu apstākļu dēļ kļūst attālāki. Berkijam es nezvanīju, un arī viņš man ne.

Es strādāju pie sevis - vienatnība tam ir visdārgākā funde un sabiedrotais: no rītiem vingroju, tad remdena, pēcāk, kad biju pieradis jau vēsāka duša, atkritumu maisiņa iznešana, tīra māja, maz mantu un pārtikas, klusums, svaigs gaiss, maigs vēsums, kas silda - katra no šīm lietām man kļuva par sava veida rituālu, kurš palēnām pietuvina apziņai, ka esi viens, nav neviena, kas Tevi var vilkt zemē, ierobežot, apgrūtināt, sasmērēt. Šī prerogatīva, kas piemīt tikai jaunajiem, mani darīja gaisīgāku un attālināja no matērijas, tai pat laikā uzjundīdama kādu citu pavisam cilvēcisku sajūtu - ilgas, sākumā bezveidīgas, pēcāk nofokusēdamās un aizvien biežāk atgādinādamas man, ka esmu viens. Man bija vajadzīga meitene. Pēdējais sakars bija beidzies pirms apmēram diviem gadiem, pēc tam nevienas. Kā jau vienmēr risinājums ir jārod uz karstām pēdām, tāpēc ir labi saglabāt savas vecās dienasgrāmatas, plānotājus, kalendārus. Man tādi bija par pēdējiem četriem gadiem. Protams, ar visvisādiem kursabiedreņu, nejauši satikto klasesbiedreņu un visvisādu citādu meiteņu numuriem.

Garām slīdēja daudzi meiteņu vārdi - Līva, Undīne, Jana, Kristīne, Arnita, …. Arnita!!!

Ar Arnitu es mācījos kopā LU sagatavošanas kursos. Toreiz būdams kautrīgs, es neuzdrošinājos viņai pieiet klāt un iepazīties, tāpēc savas simpātijas glabāju sevī slēptas un sāpīgas visu kursa laiku līdz mācības beidzās un es šo simpātisko būtni vairs neredzēju. Vienīgais, ko zināju, bija viņas vārds un uzvārds. Pietiekami interesanta un nenokārtota šķita man šī situācija, kurā atrados, tāpēc nolēmu meiteni uzmeklēt. Steigā uzmeistarojis stāstu par to, ka esmu zemē atradis maku ar naudu un dokumentiem uz Arnitas Sārtaputnas vārda, es ņēmos zvanīt 118, izskaidrot situāciju un izdabūt telefona numurus.

- Labdien, - es uzsāku skaidrā un skaļā balsī. - Man radusies sekojoša sitācija, un kādam cilvēkam ir nepieciešama tieši jūsu palīdzība.

- Jā, kā varam palīdzēt? - meitene klausulē atbildēja.

- Redziet, es tikko kā Rīgā atradu kādu maku. Tajā ir piecpadsmit latu, dažādas kartes un dokumenti, kuri visticamāk pieder meitenei, ko sauc Arnita Sārtaputna. Es ļoti vēlētos šo maciņu viņai atdot, bet tajā nav absolūti neviens telefona numurs vai adrese, ar ko es varētu sākt meklēt šo cilvēku. Vai ir kāds veids kā jūs man varētu palīdzēt?

Tā kā izklausījos godīgs un labas gribas motivēts, meitene mani laipni piešķīra visu Latvijas Sārtaputnu telefonu numurus. Kopā sanāca kādi divdesmit četri. Ņēmos zvanīt. Tā un šitā, - vai man būtu iespēja runāt ar Arnitu? - es katram, kas pacēla jautāju.

- Arnitu? Te nava tādas, - skanēja gandrīz katra atbilde. Ap pusi pacēla laikam Arnitas mamma. - Arnitiņas nav, nē. Viņa būs tikai svētdien. Kas zvana?

- Te Niks, no viņas kursa, - es devu godīgu atbildi. - Varbūt pasakiet, lai viņa man piezvana. Te būs numurs; vai varat pierakstīt?

Protams, svētdien viņa man nezvanīja, jo nekādu Niku nepazina. Un Arī pirmdien un otrdien ne. Es tomēr uzdrošinājos vēlreiz tracēt viņu dzīvokli un mēģināt uzaicināt meiteni uz randiņu, vispirms atklāti pasakot, kas es tāds esmu. Pēc samērā neveiksmīgas sarunas ar biežiem un gariem klusuma brīžiem (meitene vai nu nebija runātāja vai arī arī kautrējās savu vecāku priekšā), es tomēr piedabūju viņu apsolīt nākamotrdien uz pārdesmit minūtēm satikties ar mani pie Laimas pulksteņa.

Tikšanos varēja noskaut par pilnīgu fiasko. Tā meitene visu laiku nenodarbojās ne ar ko citu kā vienīgi boikotu. Pilnīgi bez jebkādas sadarbības, pretimnākšanas, jautrības, pat bez vieglas noraidošas koķetērijas. Pašās beigās izdabūju viņu uz pāris atklātākiem vārdiem, un viņa man pateica, ka viņai esot džeks. Nu labi. Vēl viena izmesta brīvdiena. Es mierināju sevi ar domu, ka vienīgais, kas man šajā meitenē bija rosinājis interesi ir sarkanās bikses virs kaut cik glīti veidotajām kājām un piemīlīgā sejiņa. Mani pārņēma ārdošs niknums, kuru gan spēju valdīt, bet kurš vienā pūtienā iznīcināja visu manu ar lēnprātību grūti sakapināto "esmu mierīgs un laimīgs puika" sajūtu. Ek, Arnita, Arnita...

Pēc tam nāca "Kikī", Kristīne, ar kuru arī, starp citu, iepazinos sagatavošanas kursos, gan ar vairāk vai mazāk savādāku nolūku, kuru toreiz arī izdevās realizēt. Nebiju šo meiteni saticis kādu pusotru gadu, un zināju, ka viņa, pretēji man, nebūt necieš no pretējā dzimuma uzmanības trūkuma, tāpēc izlēmu doties šajā "izbraukumā", kurš gan nesolījās būt ne cik garš. Viņa bija no tām, kurām patīk, ka viņas ilgi lenc. Viņai to izbaudīja, vienlaicīgi parādot, ka noslēgumā "būs". Agrāk mēs, apzinoties attiecību gaistošo dabu, izlīdzējāmies viens otram kā un kad nu varēdami, bez jebkādiem jautājumiem, izvirzījumiem, liekiem solījumiem un pastāvīguma, tad atkal iepauzējām uz vairākiem mēnešiem, nogaidīdami, lai sagrūst drupās viena vai otra uzsākto attiecību namiņi. Viņai bija kādi četri vai pieci šādi "gruveši". Man - viens sens, bet vēl aizvien kūpošs.

Kristīni atradu caur viņas māti. Pēdējā gada laikā viņa bija nomainījusi četras darbavietas un tagad strādāja diezgan glaunā parfimērijas veikalā. Mēs norunājām kopā pavadīt nakti pie viņas, kaut kur pārdaugavas blokrajonos. Atceros, šur tur novilcis atlikušās stundas līdz Kristīnes darbadienas beigām, es kā salijis un izbadējies suns sagaidīju viņu pie veikala izejas, nokaunējies par savu atkailināto dzirksti acīs. Mēs aizbraucām pie viņas gandrīz neizrunājuši ne vārda, klausīdamies, bet neklausīdami brēcošajam, neizrunātajam pārmetumam. Viņa man stāstīja kaut ko par sava drauga smago avāriju, slimnīcu, izredzēm; tā bija skumja nakts. Miers neiestājas. Tas kā tāla, neaizsniedzama skaistule palika redzams caur strauji pukstošo sirdi un lēni ritošām nakts stundām, tiranizēdams prātu ar visvisādām iedomām un pussapņiem, līdz beidzot pienāk rīts - guris, saulains, bezmiega rīts, kad īsti nav iespējams saprast, kā esi pārlaidis nakti, cik cigaretes izpīpētas un cik daudz alkohola izdzerts. Nekam nav nozīmes. Viss ir relatīvs, gluži kā skatoties uz dzīvi kā uz vannā līdz pusei iemērcētu švammi. Noskaņojums lauž realitātes sajūtu, jau gadiem; aizmiršanās kļūst pašmērķis.

Es pamodos un vēmu. Biju redzējis sapni; es braucu uz darbu, un pie vientas tramvaja pieturas vienmēr tai laikā, kad es sēžu tramvajā, stāv atkritumu savācējmašīna. Cilvēki apkārt kādi divdesmit. Ber ārā savus aktritumus no visdažādākajiem traukiem - spaiņiem, ar avīzēm izklātām banānu kastēm, vecām bļodām, maisiņiem, kantainām, apaļām mizkastēm. Tramvajs apstājās pie mašīnas, un es to visu redzu. Tramvajs stāv ilgi ilgi, un es visu laiku skatos uz cilvēkiem un šoferi. Pēdējais ēd kaut ko līdzīgu burgerim vai hotdogam un ik pa laikam paskatās atpakaļgaitas sānu spogulī uz aizmugurē notiekošo rosību. Tad pieliek pie lūpām baltu plastmasas krūzīti un padzeras, tad ēd tālāk. Laiks šķiet apstājies šajā momentā. Visas darbības norisinās kā kādā mūžības eposā. Cilvēki jau vairums ir izbēruši savas tarziņas un sāk doties atpakaļ pie TV ekrāniem. Viss ir beidzies. Es domās mudinu tramvaja vadītāju: "Nu brauc, brauc taču! Cilvēki ir visu izbēruši," - it kā tramvajs būtu atkritumu mašīna. Tramvajs stāv. Un tad… No mājas iznāk divi vīrieši un nes lielu, smagu tādu kā bērna vanniņu, pilnu ar kaut ko šķidru, jo viņu gaitu, no tālienes vērojot, nedaudz ietekmēja šķidrās masas svārstības inerce. Es skatos un prātoju, kas tas ir, ko šie nes tajā vannelē. Nekas nenāk prātā. Vīri pienāk pie mašīnas un ar lielu piepūli sāk celt vannu augšā; manām acīm paveras tās saturs: es ieraugu bērnu galviņas, vienas rokas plaukstu; tas viss peld man nezināmas konsistences šķidrā masā, ko varbūt sastāda grūtniecības laika orgāni - placentas, galviņas, vates, marles kušķi. Un tad es vēmu. Uz grīdas. Turpat no gultas. Baigs sapnis. Bet saprotams, sagaidāms sapnis. Lai vai kā, tā nebija mistika, tie bija murgi, dienas gaismas atspulgs nakts izelpās.

Diena uzausa mikla un miglaina kā sagumis prāts, kā vēl nesajusta atklāsme, kā gaistoši miglas pilieniņi, kas aizklāj skatu uz kaut ko patiešām skaistu. Mēs modāmies lēni un uzmanīgi, lēnām uzņemdami sevī rēgaino realitāti. Man nevajadzēja būt tur, un mēs abi to zinājām.

Es atgriezos mājās iztukšots un vainīgs, saprazdams, ka mana ieinteresētā dalība Berkija un Veras attiecību kārtošanas teātrī varbūt bija acu novēršana pašam no sava liesmot sākušā ugunsgrēka.

********************************************************

Pastkastītē atradu mazu aploksnīti.

"Ar šo jūs tiekat ielūgts uz Berkija Horaša un Veras Ņikitinas laulību ceremoniju Sv. Marka baznīcā 18 Martā plkst. 12.30."

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form