Bērnu izrāžu apskats: Pieaugušie bērniem
Foto: Publicitātes foto

Izvēloties teātra apmeklējumu ar bērniem, tradicionāli piedāvājums vispirms tiek skatīts Latvijas Leļļu teātrī. Turklāt mani aizvadītajā sezonā jaunās, svaigās vēsmas un mākslinieciskās kvalitātes šajā teātrī ar jauno režisoru un Leļļu laboratorijas ienākšanu patīkami pārsteidza un iepriecināja. Tāpēc ar zināmu azartu devos lūkot jaunumus arī šajā sezonā. Diemžēl jaunākās repertuāra vienības atkal sirgst ar vecajām kaitēm.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Skaidrs, ka "Lācītis sirsniņā", kas uzdots par repertuāra jaunumu un koncertizrāde "Mazais ganiņš" kasi pildīs jebkurā gadījumā. Pirmais jau kopš 1996. gada tiek piedāvāts pašiem mazākajiem. Tātad vecāki no mutes mutē nodod informāciju citiem, ka tā ir īstā, uz kuru vest "teātra iesācējus". Taču no malas raugoties izbrīna, kāpēc paši mākslinieki nevēlas jaunus radošus meklējumus? Jaunie aktieri Lienīte Osipova un Anrijs Sirmais cenšas. Kaut spēles laukuma iekārtojums ir nejēdzīgi neērts un stāsts pārlieku didaktisks. Taču, ja teātris grib kļūt par Latvijas Leļļu teātra muzeju, tad var jau būt ir svarīgi, ka teātris un iestudējumi nemainās līdzi laikam. Un galu galā - ko tur satraukties par īpašām un oriģinālām kvalitātēm, jo vecāki uz teātri bērnus gribēs vest šā vai tā.

'Mazais ganiņš'

Savukārt "Mazā ganiņa" gadījumā nozīmīgs ir Raimonda Paula un bērnu popgrupas "Dzeguzīte" vārds. Skatītāju interese par muzikālajām izrādēm pastiprināta ir jebkurā teātrī. Leļļu teātrī tāds šobrīd ir Raimonda Paula un Alberta Kronenberga "Mazais ganiņš". Taču aktieri Baiba Geķe un Valdis Vanags lielākoties rūpējas, lai dzeguzēni ievēro mizanscēnas, savukārt horeogrāfija ir stīva un iestudētās kustības  tradicionālas. "Mazais ganiņš" ar dažāda vecuma dzeguzēnu piedalīšanos gan ir vizuāli gaumīgs, detaļās asprātīgs un saturiski mīļš, un Paula melodijas kā allaž veido pietiekami vitālu muzikālo dramaturģiju, tomēr kopumā tas uzskatāms tikai par koncertu.

Abstrakti filozofisks un vizuāli drūms ir no sešu gadu vecuma paredzētais "Rrrumpel...Rrrūķis". Arī garlaicīgāks un didaktiskākas. Kaut uzvedumam radīti atraktīvi un ērti kostīmi, veikli tiek apdzīvoti širmji, daudz cirka triku un aktieru roku veiklības (Dana Lāce un Miķelis Žideļūns). Stāsti par Nabadzības un Bagātības patieso dabu, protams, arī bērniem vajadzīgi. Taču viesrežisora Plamena Dipčikova stāstīšanas-rādīšanas teātris diez vai spēj uzrunāt mērķauditoriju, kuru reālajā dzīvē (arī virtuālajā) saista daudz aizraujošāk pasniegti "lielās dzīves stāsti".

Nedaudz mulsina fakts, ka visos no šiem trim pieminētajiem iestudējumiem, nodarbināti pa diviem teātra aktieriem. Bet jaunākajā iestudējumā "Meitene ar sērkociņiem" - tikai viena pati Baiba Geķe. Rodas sajūta, ka LLT pārvērties par konsolidētu projektu, kur viss tiek taupīts uz aktieru skaita rēķina.

'Meitene ar sērkociņiem'


Salīdzinoši daudz krāsaināks, atraktīvāks un oriģinālāks šoruden savā jaunākajā piedāvājumā bērniem ir JRT. Māras Ķimeles režijā tapušas divas stilistiski un vizuāli gandrīz identiskas repertuāra vienības - "Nijaramas pasakas" un "Pasakas par zvēriem". Ņemot par pamatu indiešu pasakas, mēģinājumos ar aktieriem sastrādāts pietiekami daudz materiāla, lai sanāktu vismaz divas sērijas. Un tas noteikti bija prātīgāk, nekā visu iestudēto sabāzt vienā izrādē. Zināms fakts, ka 40 minūtes vai stunda (atkarībā no vecuma un individuālajām īpatnībām) ir maksimums, ko bērns var uzmanīgi un koncentrēti nosēdēt izrādē. Mākslinieču Ingas Bermakas un Agneses Stabiņas veidotā spēles telpa atgādina tematisku bērnu rotaļistabu. JRT Kamerzāle ir orientāli koša, pilna ar dažādiem skaniskiem priekšmetiem, mūzikas instrumentiem, maskām, lellēm, rekvizītiem, un to apdzīvo pieci aktieri, kā arī mūziķi Jēkabs Nīmanis un Maksims Šenteļejevs.

Pasaku iestudējumi sākas vēl pirms "sākuma", jo spēles telpā aktieri parādās pamazām, reizē ar skatītājiem. Ir skaidrs, ka teātris piedāvās atklātu spēli - stāstot pasakas, notiks atklāta, visu acīm redzama spēlēšana (mūzikas un trokšņu radīšana) un spēlēšanās (ar lomām, maskām, situācijām). Iestudējums uzrunā jebkurā vecumā. Nav garlaicīgi bērniem, jo visu laiku ir ar jēgu pamatota darbība, pat ja tā ir stāsta ilustrācija, savukārt vecākiem šīs izrādes dod citu domāšanas pieredzi, neierastāku estētiku un pasaules uztveres citādību, kāda ir raksturīga indiešu kultūrai. Tādējādi projekts vērtējams kā kultūrizglītojošs, jo kuram gan satelītu un interneta laikmetā vēl ir laiks lasīt indiešu pasakas. Prieks, ka pēc ilgāka laika JRT repertuāram tapušas izrādes ne tikai saistībā ar izdevniecības "Liels un mazs" jaunizdotajām grāmatām.

Ziemassvētkos, kad vecāki ar bērniem īpaši sarosās uz "kulturāliem" pasākumiem, sarosās arī teātri. Šajā decembrī daudzu uzmanību piesaistīja Nacionālā teātra "Sudraba slidas" un muzikālā teātra Ars Nova "Sniega karaliene". Tie ir uz klasikas darbu bāzes tapuši iestudējumi ar oriģinālmūziku, kas ir ārkārtīgi svarīgi priekšnoteikumi jebkuram mākslas produktam.

"Sudraba slidām" mūziku komponējis Raimonds Pauls. Maestro melodijas un Jāņa Elsberga dziesmu teksti tik ļoti izteiksmīgi un intonatīvi niansēti izstāsta Mērijas Meipsas-Dodžas stāstu, ka gluži vai lieka šķiet stāstniece jeb autore Marijas Bērziņas atveidā. Kaut aktrise ļoti cenšas nebūt tikai ilustrāciju papildinātāja vai ainu mehāniska sasaistītāja. Emocionālajā atmiņā vienalga paliks dinamiski piepildītā skatuve, kas tiek sparīgi "apslidota" (horeogrāfa Alberta Kivlenieka un slidošanas konsultantes Andas Rages nopelns), koši krāsainie Annas Heinrihsones kostīmi un jauno aktieru aizrautība, izspēlējot stāstu par došanu, dalīšanos, citādā pieņemšanu un pāri visam - ticību labajam cilvēkā.

'Sudraba slidas'

Pretstatā silti mīlīgajai un "holandiski gleznieciskajai" Mārtiņa Vilkārša un Igora Kapustina radītajai spēles telpai Nacionālajā teātrī, pavisam "auksta" ir vide, kurā noris Jāņa Lūsēna un Ineses Zanderes "Sniega karaliene". Tas labi atbilst stāstam par ledusauksto sniega karalieni, kas caur TV ekrāna zilo aci (lieliska sasauce ar mūsdienām!) savalgo Gerdas draugu Kaju. Kristīnes Zadovskas Sniega karaliene tiešām te ir "pirmā vijole": ārkārtīgi skaista, košā zili sniegbaltā tērpā, ar vizuļojošu milzu suņuburkšķu kroni un zizli, spēcīgu un skanīgu vokālu, un, tikai pirmā cēliena vidū, viņai parādoties, šķiet, ieskanas arī pirmā "īstā dziesma". Efekts tiek paspilgtināts arī ar to, ka Sniega karaliene nāk cauri skatītāju zālei. Rosība starp Andra Ērgļa puikiņu Kaju un ņipro dziedātājmeiteni Gerdu uz šī fona ir mazāk izteiksmīga. Morāle jau šajā stāstā arī ir, ja padomā. Var arī saprast komponistu Jāni Lūsēnu, kuram pats svarīgākais ir patiešām labi izpildītāji. Taču mūzikā mazāk izglītotam, kāds ir vairums skatītāju, vēl svarīgāk būs ticēt, ka neskatāmies tikai teatralizētu koncertu. Šajā ziņā līdzās Kristīnei Zadovskai, kura pilnībā spēj pakļaut zāles uzmanību, pilnasinīgu tēlu savā epizodē radījusi arī Ance Krauze kā Laupītāju meitene. Tomēr kopumā "Sniega karaliene" atstāj vien muzikāla pasaku stāsta iespaidu - askētiskā Ievas Kauliņas scenogrāfijas ietvarā, ar atsevišķām oriģinālām detaļām Ievas Veitas kostimērijā, ar nabadzīgu Ingas Raudingas horeogrāfiju un Ineses Mičules pieticīgā režijā (kura cita starpā ir jau trešā šajā pussezonā, turklāt - muzikālā projektā).

'Sniega karaliene'

Ja vērtēšanai pieiet matemātiski un uz teātri dodas vien pāris reizes sezonā, var jau teikt, ka piedāvājums bērnu auditorijai ir apmierinošs - dažādām gaumēm, dažādi formāti, dažādas kvalitātes, dažādi konteksti. Tomēr - gribētos labāk, vajadzētu vairāk.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form