Pončik mans tu pildītais ar zapti

Man apgaismība sākās naktī

Kad gribēju Tev nedaudz baudas lūgt

Bet saodu ka tumsā kaut kas sācis rūgt

Tu lepna aizgāji pa tīrumu

Kas apsnidzis ar pirmo sniegu slapju

Un tavas kājas iestieg dubļos kāpjot

Un lamājies tu bezspēcīgās sāpēs

Ka mauka rudens atkal sācies

Tu ļauj man izlaizīt ar mēli siekalainu

No Taviem matiem ledus kristāliņus

Lai kāds pie blaugzdnām nepieskaita viņus

Un protams tā nav Tava vaina

Ja mana mēle pārāk siekalaina

Tas tikai reflekss jūtot Tevī zapti

Un cerot pieēsties to kādu nakti

Vien žēl ka vietām sāk tā rūgt

Un vienīgais ko gribu vēl Tev lūgt

Kad aizej Tu pa tīrumu

Sadzērusies rumu

Neiekrīti dubļos

Bum

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit