Biezais atvēra acis pirmais. Urzula gulēja blakus saritinājusies kā mazs kaķēns. Biezais maigi noglāstīja viņas kailo plecu un uzmanīgi, lai nepamodinātu, piecēlās no gultas. Viņš bija izlēmis. Vēl ilgi pēc tam, kad Urzula jau bezrūpīgi šņākuļoja, Biezais domāja, domāja, domāja.....
Bija brīvdiena. Biezajam pat nevajadzēja zvanīt uz darbu un taisnoties, ka nebūs. Un sekretārei nevajadzēja kārtējo reizi brīnīties, ka ar šefu notiek dīvainas lietas. Kamēr Urzula gulēja, Biezais salika somās visnepieciešamākās mantas, izņēma no bāra un viņam vien zināmajām slēptuvēm visus alkohola krājumus, un izlēja to saturu virtuves izlietnē. Tad apsēdās pie lielā rakstāmgalda un uzrakstīja vēstuli sievai.
“Piedod, bet es vairs nespēju šādu dzīvi izturēt. Mēs faktiski esam divi sveši cilvēki iesprostoti šai mājā kā krātiņā. Tu nemīli mani, un es nemīlu tevi. Man pat šķiet, ka nekad neesi mani mīlējusi, tu mīlēji tikai greznību un naudu, kuru tev devu...jā, varbūt arī to melnīgsnējo vīrieti savā laikā. Taču liekas, ka naudu vairāk, jo paliki ar mani. Tu vari dzīvot šai mājā vai to pārdot – tas paliek tavā ziņā. Man neko nevajag. Esmu konstatējis, ka ne viss ir iegūstams par naudu. Tuvākajā laikā iesniegšu nepieciešamos dokumentus par šķiršanos. Dēla mācības es turpināšu apmaksāt. Tev iesaku pameklēt darbu. Ja nepieciešama palīdzība, tad zvani. Ardievu! Adrians.”
Biezais apzināti nerakstīja Anrē, jo sieva viņu nekad tā nesauca. Pa šo laiku Urzula bija pamodusies un ar izbrīnītu skatienu vēroja Biezo, stāvēdama durvīs.
- Mana mīļā meitene, - Biezais satvēra Urzulu un noskūpstīja, - es tevi mīlu, vai esmu tev to teicis?
Iepriekšējā vakarā Urzula to bija dzirdējusi simtiem reižu.
- Nē, es to dzirdu pirmo reizi, - viņa mīļi smaidot atrauca un abām rokām apķērās Biezajam ap kaklu kā mazs bērns.
- Es tevi mīlu, es tevi mīlu, es tevi mīlu... - Biezais čukstēja Urzulai ausī, - vai vēl to gribi dzirdēt?
- Jā, gribu...vēl un vēl, - Urzula nopietni palūkojās Biezajā ar savām rudzupuķu krāsas acīm, - es to gribu dzirdēt visu mūžu, katru dienu, no rīta, vakarā, pusdienlaikā...nepārtraukti... es tevi arī ļoti mīlu....
Diena bija saulaina jauka. No greznas privātmājas iznāca pāris. Vīrietis izbalējušos džinsos, baltā kreklā īsām piedurknēm, divas lielas ceļasomas rokās turēdams, un jauna slaida sieviete ar jāņuzāļu pušķi rokās. Vīrietis aizvēra durvis un kaut ko iemeta pasta kastītes spraugā. Nodžinkstēja metāliska skaņa. Abi, cieši rokās sadevušies, devās pa ielu prom, ne reizi nepalūkojoties atpakaļ..
Uz soliņa netālu sēdoša večiņa iegrūda otrai dunku sānos.
- Paskat, Elza, vai nav feins pāris? Laikam pie mūsu Biezā kādi ciemi bijuši.
- Dumja tu esi, Berta, un arī akla vēl piedevām. Tas taču ir pats Biezais Un, ja man acis vēl neviļ, tad tā sieviete NAV viņa sieva, - otra večiņa labpatikā krekšķināja un ar acīm pavadīja aizejošos, - es jau sen viņam teicu, ka vajag atrast sievišķi sirdij un dvēselei. Nauda laimi nenes.....un sieva jau nekad nav viņu mīlējusi. Vai es tev stāstīju, kādi viņai te vīrieši nāca un gāja visus šos gadus, kamēr vīrs pa darbu?