close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Domas un domāšana. Tēlaini sapņaina pasaules uztvere. Mirkļu tveršanas kaifs. Tas viss liek justies tā… tā labi. Kad brauc ar auto pa lielu automaģistrāli un redzi, ka tu slīdi, kā citi tev slīd garām, kā tu viņiem aizslīdi gar kreiso ausi. Šī slīdēšana ieslīd arī manā galvā. Visas domas salīp manā galvā kā naglas pie magnēta un es atkal jūtu to lielisko debesu sajūtu, to sajūtu, kad runāju ar savu es, kad ieklausos sevī, kad manā prātā notiek domu tusiņš. Ārējā čaula šajā spēlē neiesaistās, tā nomirst. Nē, tā noslēdz durvis, lai iekšējo neviens netraucētu. Viss apkārtējais-trokšņi, sarunas paliek fonā, pārējais rada fonu manai un manu domu dejai, kuru traucēt nav ļauts nevienam, jo tā ir saruna, kurā iejaukties neaicinātam ir nepieklājīgi.

“Ela, kas ar tevi atkal?” atskanēja tāla balss, kura patiesībā bija šeit pat man blakus, bet šķita nākam no kādas alas. “Nu saki kaut ko, man ir garlaicīgi! Kāpēc tu nerunā? Es ar tevi vairs viena nekur neiešu. Ļoti jauki! Es tevi satieku tik reti. Gribu ar tevi parunāt, bet sanāk tā, ka varu uz tevi tikai paskatīties,” viņas ironiskais jautājums un uzruna izpelnījās manu smaidu, kas drīzāk izskatījās pēc smīna.

Tā viņa atkal kaut ko tur murmināja par manu attieksmi, kas brīžiem spēj nokaitināt, par to, ka nav īpaši forši braukt uz jūru sauļoties, peldēties, izklaidēties, ja blakus sēž aisbergs. Viss viņas monologs tomēr nespēja izdabūt kādu vārdu no manis. Bij tāda sajūta, ka mute ir kā aizlāpīta un atvērt to būtu tik pat grūti kā pacelt skapi ar mazo pirkstiņu.

Sapratusi, ka saruna pašlaik ar mani būs bezjēdzīga, viņa pievērsās mūzikai, kas bija ieslēgta visai skaļi, un sāka dziedāt līdzi. Viņa vienmēr zināja visus vārdus savām mīļākajām dziesmām, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņas balss būtu paciešama ilgāk par pus minūti. Šoreiz man nekas cits neatlika… Tā nu mēs braucām-divas labākās draudzenes, kuras nesarunājas ne jau tāpēc, ka būtu sastrīdējušās, bet tāpēc, ka viena no viņām mēdza runāt ar savām domām un bieži vien aizceļot uz visām pasaules malām, atstājot savu ķermeni bez runas spējām. Un tā Ela labās kompānijās mēdza citu acīs izpelnīties “puvuša ābola” paskatu. Kāpēc parasti tas notika starp labākajiem draugiem? Tāpēc, ka viņi bija labs fons Elas domām.

Mana saruna ar sevi beidzās, kad sāka skanēt man mīļa dziesma. Gribot negribot es sāku dziedāt līdzi. Anita tikai pasmaidīja, pagrieza skaļāk mūziku un acīm redzot bija priecīga par manu iesaistīšanos viņas un mūzikas attiecības. Tā nu mēs izskatījāmies vai labāk teikt, tikām sadzirdētas kā braucošs kaķu koris.

Noparkojot auto, izdzirdējām komentārus no blakus mašīnā sēdošā vīrieša, kurš solījās mūs uzlūgt uzstāties uz savas dzimšanas dienas svinībām, ja vien mēs viņam piemaksātu. Mēs laikam bijām pārāk skaļas un prasmīgas dziedātājas…

Morāle?

Ja arī tavs draugs, esot ar tevi kopā, domās ir aizceļojis pie eskimosiem, ļauj viņam ar tiem parunāt.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form