Acu plaksti kā smagas sniega kupenas gulst uz maniem redzokļiem

Pūlos saredzēt kaut ko, bet viss velti – viena vienīga tumsa...


Sāpes man svilina galvā kā spainis ogļu būtu tajā iebērts

Viena, divas... Vesela sauja mazu, baltu pretsāpju tabletīšu...


Pēc stundas ceturkšņa zūd mans svars kā pūciņa vējā es laižos

Acis manas redz, galva maiga, mīļa pat...


Izjūtu mirkli bezgalības, ko jutīšu mūžīgi es drīz

Lai pierastu, iepazītu...


Atgriezies, es sajūtu... Sāpes...

Kādēļ man jāpamet viss šis?


Vai mūžībā kaut kas mainās jebkad?

Vai tur man sāpēs?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit