Bet var jau gadīties, ka netīšam kāds jau pirmajā uz Skatuves būšanas mirklī Tevi pagrūž malā. Un tā Tu visu Spēles laiku lien gar maliņu, aiz bailēm kādu iztraucēt, kādam pieskarties, tapt pamanāmam. Tev pat neviens Prožektora stariņš neuzspīd visu spēles laiku. Un aplausi nemaz neaizplūst līdz Tevīm, jo neviens Tevi nav pamanījis. Un tā Tu noej...
Un var jau gadīties, ka kādam iepatīkas Tavu acu spožums un Tu tiec nosēdināts uz Skatuves malas, un tā nu Tu šūpo savas kājeles visu Spēles laiku, izbaudot ik mirkli no uzmanības, baudot katru uzvaras garšu, lai arī varbūt tā nemaz nav Tevis gūta, Tu paklanies un peldi aplausu jūrā, dzirdot šo baudas šalkoņu visu atlikušo Spēles un Aiz-Skatuves laiku. Nemaz nenojaušot, ka tā varbūt ir tikai tukša uzmanība, tukši aplausi un tukši acu skati...tikpat tukši kā visa Tava Skatuve Spēle. Tu noej un pēc nākamā priekškara atvēršanās, par Tevi neviens vairs neatceras...
Nu re, tā ir dzīve. Skatuve. Un tā ir dzīvošana. Spēle. Un līdzko priekškars aizveras, spuldzes nodziest un Zālē paliek viss kluss, no Tevis vairs nav ne miņas. Un nevienu tas vairs neinteresē. Tu esi beidzis spēlēt un lai kāda arī šī Spēle ir bijusi, pēc tam, kad neviens vairs Tevi neredz uzstājamies, vienalga, ar patiesumu vai meliem, Tu vairs nevienam neesi vajadzīgs. Spuldzes izdzisa un arī Tu. Uz nesatikšanos.
P.S. Bet vienmēr jau bez Spēlēšanas ir arī domāšana. Arī Aiz-Skatuvē. Un neviens jau neliedz mums domāt, ka taču tieši ES būšu pirmais, ko atminēsies vienmēr...lai tā arī paliek...ar cerību...