close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Dzīve ir Skatuve, uz kuras Tu vari būt cik patiess vien esi, un uz kuras Tu vari tēlot, cik vien sirds ļauj. Tā ir Spēle, kurā Tu iesaisties nemanot un tikpat nemanāmi un ātri vari arī noiet. Tu vari ierasties ar klusu čukstu, neviena nepamanīts un Tu vari ierasties lielas svītas pavadībā. Bet kuru gan tas interesē. Tu vari aiziet visu aizmirsts, lēnām noslīdot pa Skatuves trepēm lejup, nedaudz aizķerties un krist, bet neviens nesteigsies palīgā. Cik klusi Tu būsi ienācis, tikpat klusi aiziesi. Un Tu vari noiet, miljoniem stāvot blakus, dūdojot, dziedot un slavinot tos gadus, dienas, minūtes un sekundes, kuras Tu viņiem dāvāji ar savu būšanu blakus. Un patiesībā jau nav nemaz svarīgi, vai tevi piemin miljoni vai viens vienīgs vēl uz Skatuves spēlējošs Cilvēks. Vismaz uz tām pāris sekundēm Tu biji viņa Vakara Zvaigzne un Apgaismojošais Prožektors. Un Tevis un pielietās gaismas dēļ, viņš smaidīs un priecāsies un slavinās šo Skatuvi.

Bet var jau gadīties, ka netīšam kāds jau pirmajā uz Skatuves būšanas mirklī Tevi pagrūž malā. Un tā Tu visu Spēles laiku lien gar maliņu, aiz bailēm kādu iztraucēt, kādam pieskarties, tapt pamanāmam. Tev pat neviens Prožektora stariņš neuzspīd visu spēles laiku. Un aplausi nemaz neaizplūst līdz Tevīm, jo neviens Tevi nav pamanījis. Un tā Tu noej...

Un var jau gadīties, ka kādam iepatīkas Tavu acu spožums un Tu tiec nosēdināts uz Skatuves malas, un tā nu Tu šūpo savas kājeles visu Spēles laiku, izbaudot ik mirkli no uzmanības, baudot katru uzvaras garšu, lai arī varbūt tā nemaz nav Tevis gūta, Tu paklanies un peldi aplausu jūrā, dzirdot šo baudas šalkoņu visu atlikušo Spēles un Aiz-Skatuves laiku. Nemaz nenojaušot, ka tā varbūt ir tikai tukša uzmanība, tukši aplausi un tukši acu skati...tikpat tukši kā visa Tava Skatuve Spēle. Tu noej un pēc nākamā priekškara atvēršanās, par Tevi neviens vairs neatceras...

Nu re, tā ir dzīve. Skatuve. Un tā ir dzīvošana. Spēle. Un līdzko priekškars aizveras, spuldzes nodziest un Zālē paliek viss kluss, no Tevis vairs nav ne miņas. Un nevienu tas vairs neinteresē. Tu esi beidzis spēlēt un lai kāda arī šī Spēle ir bijusi, pēc tam, kad neviens vairs Tevi neredz uzstājamies, vienalga, ar patiesumu vai meliem, Tu vairs nevienam neesi vajadzīgs. Spuldzes izdzisa un arī Tu. Uz nesatikšanos.

P.S. Bet vienmēr jau bez Spēlēšanas ir arī domāšana. Arī Aiz-Skatuvē. Un neviens jau neliedz mums domāt, ka taču tieši ES būšu pirmais, ko atminēsies vienmēr...lai tā arī paliek...ar cerību...

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form