Es aizietu uz jūras malu, brienot gar tās krastu, gremdējot potītes ūdenī, vērtos horizontā. Sūtītu skūpstus rietošajai saulei, kas sarkana kā manu ciešanu upe, reiz tecējusi cauri. Es lūgtu spēku ticēt pagātnes sapņiem, atmiņām un cerībām. Es lūgtu piedošanu Tev, kas pildījusi mani ar siltumu, ticību sev un Tev, un piedošanas māku. Es skaļi iekliegtos, izsaucot trīs vispilnīgākos pasaules vārdus, cerībā, ka sadzirdēsi. Es lūgtu piedošanu par šaubām, par sāpēšanu, par ciešanām. Es Tev dāvātu mīļumu, labus vārdus un smaidu. Tev, kas vienmēr blakus tik ticības pilna. Tu, Saule.
31.01.2003.
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit