close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Es aizietu uz dievnamu, nokristu ceļos, skatītos caur mozaīkām saules apspīdētajās debesīs un ļautu ritēt asarām lejup. Visam rūgtumam, kas sakrājies manī, visām domām, visām sāpēm es ļautu iztecēt cauri dvēseles vārtiem pie Tevis. Es lūgtos piedošanu par šaubām un neticību Tavai ticībai man. Es lūgtu žēlastību savām vistumšākajām domām, kad nicināju Tevi un Tavu mīlestību pret mani. Tu, kas vienmēr ticības un mīlas pilns. Tu, Dievs.

Es aizietu uz jūras malu, brienot gar tās krastu, gremdējot potītes ūdenī, vērtos horizontā. Sūtītu skūpstus rietošajai saulei, kas sarkana kā manu ciešanu upe, reiz tecējusi cauri. Es lūgtu spēku ticēt pagātnes sapņiem, atmiņām un cerībām. Es lūgtu piedošanu Tev, kas pildījusi mani ar siltumu, ticību sev un Tev, un piedošanas māku. Es skaļi iekliegtos, izsaucot trīs vispilnīgākos pasaules vārdus, cerībā, ka sadzirdēsi. Es lūgtu piedošanu par šaubām, par sāpēšanu, par ciešanām. Es Tev dāvātu mīļumu, labus vārdus un smaidu. Tev, kas vienmēr blakus tik ticības pilna. Tu, Saule.

31.01.2003.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form