Tev kāds izrāvis sirdi no krūtīm. Nu kā gan savādāk var būt, tāds aukstums un tukšs acu skats. Man negribas ticēt, ka tikai laiks pie tā visa ir vainīgs. Pie tā visa, kad tu aizgriezies un aizej, nepasakot neviena silta vārda. Kad tu vienmēr saki – vēlāk – un iegrimsti darbos. Tavās acīs vairs nav ne mazākās dzirkstelītes, kas spētu arī mani kurt un kurt...tu izslīdi no manām rokām, liekot saprast, ka mana lappuse Tavā dvēseles grāmatā ir aizšķirta. Rūgtā patiesība. Es tev prom, bet tu man kā ar uguni dvēselē iededzināts. Zīme, kas vienmēr tā kā nedaudz sūrst, liekot atcerēties mirkļus, kad ienāci, aizrāvi un liki lidot. Laikam jau visiem muļķiem šķiet, ka pēc pacelšanās mākoņos, kritiena nebūs. Tad es esmu viņu barvedis. Tu mani ar smīnu lūpās pagrūdi pār to zelta maliņu, uz kuras reiz mēs sēdējām, rokās sadevušies un klusi šūpojām kājas. Debesu orķestris lēnām zuzināja aiz muguras, un tu man klusi dungoju reiz manis sacerēto dziesmiņu tev... ‘plecu pie pleca...ik dienu kopā...no dienas uz dienu...no gada uz gadu...paliksim...kopā...’ kā tie vārdi tagad ir pabalējuši! Varbūt es vienkārši cenšos tos aizmirst, rijot asaras un atminoties, par to, kā tu nozākāji manu dzīves himnu. Novalkāji kā vecas tupeles. Tad vēl ieķēries manā sirdī, nosviedi zemē un samini. Man asaras saminās ar lietus lāsēm un drebošas rokas lasīja dvēseles paliekas...

Pie tevis reiz atnācis ziemeļvējš, uzpūtis dvašu un sasaldējis. Visu, kas reiz dāvāja mīlu un siltumu, nogrūda ielejā. Es nebiju blakus, lai spētu tevi pasargāt. Man atnākot, tu pazudi. Es pēdējo reizi pieskāros taviem pirkstu galiem, noglaudīju vaigu un ieskatījos aukstajās acīs. Manā sirdī juku laiki. Tā nesapratnē sit un jautā – vai laiks var izšķirt?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit