close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Es nonesu zvaigznes pie Tavām kājām. Ak, kāda laime gan tā ir! Skriet, brienot Piena Ceļā un meklējot vislabākos debesu mirdzekļus. Ar aizrautu elpu noskatīties Tavas gaismas pielietajā pasaulē no augšas. Dāvāt mieru dzīvo dvēseļu labiem sirdspukstiem. Uzsmaidīt ikvienam, kas blakus plecu pie pleca tāpat kā es stiepjas pēc tik grūti iegūstamajām zvaigznēm. Lai dāvātu Savam Īpašajam Cilvēkam. Nu jocīgi paliek, jo šķiet, ka vienīgā īpašā taču esi tikai Tu… nu bet es jau varu vairs tikai naivi pasmaidīt, ļaujot viņiem baudīt savu lētticību, caur sāpēm un laika tinumu izjūtot baudu, ko sniedz vēlme dāvāt visu savam vistuvākajam. Ir jāprot citiem radīt prieku caur savu cenšanos, spēku, varēšanu un mīlestību. Domāt par to gaišo nākotni, kad arī pašiem kāds nesīs spīdekļus lejup un noliks pie kājām…un lai nebūtu vairs jāšaubās, vai esam maz pelnījuši…

Man Dievs laimīti uzdāvināja. Kā es gribētu tā pienācīgi pateikties! Nu nesanāk man, es saprotu un tad tā samulsumā nosarkstu, jo neaptveru bagātības īsto vērtību…esmu pateicīgs no sirds, vien bailēs drebu par gaidāmo smagumu, kas jānes, lai varētu godam to nopelnīt. Jo Dievs mums dod to pirms laika, liekot censties, pūlēties un darīt itin visu, kas mūsu spēkos, lai pierādītu, ka esam to pelnījuši…cik viegli tas ir nācis, tikpat viegli tas var arī aiziet…cik ļoti bail ir nodarīt pāri savam jaunajam brīnumam, tikpat ļoti ir bail viņu arī pazaudēt. Es cenšos. Taču nespēju ar nevienu vārdu sev apliecināt, ka esmu kaut nieku darījis, lai viņu vēl justu blakus. Tas siltums, vieglums, skaistums un neatkarīgums… Tā labestība, sirsnība, cilvēcīgums un mīlestība… ak, nu tās zvaigznes no debesīm – tas taču tāds nieks vien ir! Es nestu Saules starus, ja Tu tos pati nedāvātu pasaulei, es plūktu rozes un kaisītu, ja vien Tev tās nebūtu skūpsta vietā, es lidodams aiznestu Tevi uz Paradīzi, ja vien Tu nebūtu jau no turienes nākusi…

Dievs laimīti man uzdāvināja. Nezinu, no kurienes, kāpēc un uz cik ilgu laiku. Bet šie mirkļi…tie ir kā gaismas gadi manā mūžā, ik sekunde ir vesela ēra, ik smaids ir elpas aizraušanās, ik acu skats ir dzīvošanas vērts… Laimīte, kuru laikam nekad nespēšu līdz galam novērtēt. Un arī līdz galam nekad nebeigšu pateikties. Nav lielākas svētības kā laime, kuras dēļ skriet pa Piena Ceļu un plūkt zvaigžņu laukus, ko kaisīt Tev pie kājām…

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form