Nesolīt neapsolāmo.

Neteikt nepasakāmo.

Nemīlēt nemīlamo.

Bet es jau esmu muļķis –

Solu ar karstām asinīm uz lūpām,

Saku ar neapturamu vārdu jūru,

Jā, un mīlu arī…

Mīlu ar dvēseles tukšuma pašu pilnumu.

Dievinu ar tukšā prāta pilnīgo nejēdzību.

Ticu neiespējami vajadzīgajai nākotnei.

Un mīlu Tevi –

Cilvēku, kam dāvāt zvaigznes pie kājām,

Nonest sauli no debesīm un uzlikt par vainagu,

Noplūkt pasaules rozes un izkaisīt,

Solīt un pildīt līdz mūža galam

Būtu neizsakāmi maz.


20.02.02.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit