Nošļakstu Zaķi no galvas līdz kājām, paņemu rokās un skūpstu tā maigo purnu. Aizveru acis un sajūtu viņa stipro ķermeni raustāmies aiz prieka trīsām manās rokās, un sadzirdu sajūsmas pilnos smilkstienus raujamies ārā no viņa satraukušās sirsniņas. Jā, mīļais, es arī esmu tikpat laimīga! Saule un mīlestība pret Tevi arī kūsā manā sirdī! Un nekam citam, kas pastāv uz šīs milzum lielās pasaules, kur ir netikai labais un gaišais, nav nekādas nozīmes. Tikai Tu un Es.
Viļņi apskauj mūsu ķermeņus un mēs aiz sajūsmas spiedzam, ķeram ik vilni un pakļaujamies tā fiziskajam spēkam. Lai nes mūs tālu un dziļi prom, lai tur un nelaiž vaļā, lai stiprina un dod enerģiju, lai liek sajust mīlestību, kas vienam pret otru dzīvo mūsos. Lai paceļ mūs abus neredzamajos spārnos un liek aizlidot savā Pasaulē. Tavā un Manā.
Tu nedaudz nopurinies un, aiz sajūsmas izdodot burvīgas skaņas, izbaudi katru smilšu graudu, kas apskauj. Es noskatos ar mieru acīs. Ne vairāk un ne mazāk man ir vajadzīgs. Vien Man Tu. Un Es Tev.
Es sēžu jūras krastā, ar nedaudz mitriem un sāļā jūras ūdens skartiem matiem plīvojot, baudu lēno dienvidvēju, kas, šķiet, ir nācis kaut kur no nezināmas zemes un atnesis man Laimes sajūtu. Apguļos un zīmēju smiltīs. Pēc mirkļa jau tapis esi Tu, spēlējoties smilšu jūras viļņos un smaidot. Nez vai kāds cits arī ir pamanījis, ka Tu smaidi... bet varbūt tas ir tikai un vienīgi smaids Man? Kas zin, bet pēc mirkļa jau Tu ierodies nedaudz aizelsies un aiz sajūsmas par mūsu divvientulības baudu, iegulies manis tikko radītajā Sapņu pasaulē...
Bet nemanot es saprotu, ka manis radītā pasaule nemaz nav Sapņu pasaule. Tā ir tik īsta patiesība, cik vien īsta esmu Es, tik īsts, cik esi Tu, Zaķi, tik patiesa, cik ir visa šī dzīve, tik pulsīva un elpojoša, cik šī Planēta. Tik smaidoša, cik Es, sēžot vēsā vasaras novakarē jūras krastā ar Tevi klēpī...tik īpaša, cik esi Tu manā dzīvē, ar savu nebeidzami kūsājošo dzīvību, elpu, un esamību man blakus...
Es zinu, ka manis pateicības vārdus par būšanu, elpošanu, ierāpšanos klēpi, atļaušanu noskūpstīt un siltajām domām Tu nekad varbūt arī nesadzirdēsi un nesapratīsi. Bet es nekad nepadošos un neapstāšos Tev tos vārdus teikt, jūtas izrādīt un domas domāt. Jo Tu esi zelta gabaliņš, kas ir ienācis manā dzīvē un kurš vienmēr paliks kā viena no manām visspožākajām šīszemes zvaigznēm. Paldies Tev par to. Mūžīgi kopā...
P.S. Šis ir veltījums suņukam, kurš negaidīti aizgāja un mūsu atmiņām
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
