Ir pagājuši gadi un mums laiks šķirties. Mans taurenis paliek, bet es dodos prom. Nē, ne lidojot, jo joprojām to neprotu, bet vienkārši prom, jo tāds liktenis. Un joprojām man nav spēka uzkāpt uz jumta, lēkt, kliedzot vārdus dvēseles puķei, nedomājot par zemes garšu. Tas patiesi šķiet tāds sīkums, kad gar acīm aizskrien visa dzīve ar mīlestību galā, vienu vienīgo.
Es esmu prom un nezinu, kad atgriezīšos. Man sirds vairs ne īsti pukst, ne jūt, prāts ir zaudējis asumu un rokas darbību. Kaut kas iekšā tukšojas…sirds pūst. Nav vairs manas mīlestības, nav vairs taureņa, kas dotu spēku dzīvot, lai sagaidītu jaunu saules lēktu, jaunu dienu, gadu un mūžu…es padevos. Kā tāds gļēvs Cilvēkbērns, kas nespēj pastāvēt bez vienas vienīgas dzīves jēgas, kā tāds Nīkulis un Mīkstmiesis, kas nejēdz pārdabūt pār lūpām trīs vienkāršus vārdus – es Tevi mīlu…es beigas tomēr sagaidīju. Nošāvos.