Kā nu tas ir noticis, bet kāds tur augšā ir pieļāvis pavisam nejauku domu – es iemīlējos. Nu un it kā izklausās pavisam jauki un, skat, jau cilvēki smaidīdami spiež man roku – apsveicam!- nemaz neprasot, kas tad ir mērķis. Tas ir kāds tauriņš…tas nejauši lidoja gar manu logu, nemaz nepavērdamies iekšā, bet kaut kāda daļiņa no tā spārnu vēziena palika man sirdī…sēdēju un domāju – nu kā tas var tā būt? Un tā ik reizi – kā mans tauriņš lido gar man logu, sirdī kas ietrīsas, ieskanas, prāts aizslīd prom no uztveres un sirds sit kā vara bungas. Esmu iemīlējies! Tikai žēl, ka tā ir neatļauta mīlestība…tik ļoti gribētos pacelties spārnos, lidot blakus un teikt tos dziļo jēgu pilnos vārdus, bet nav man ne spārnu, ne tādas dvēseles bagātības, lai spētu lidot. Lai paceltos, lai atrastos vienos augstumos ar būtni, ko mīlu, lai pieglaustu vaigu, pievērtu acis un aiz laimes čukstētu – tā būs vienmēr…

Ir pagājuši gadi un mums laiks šķirties. Mans taurenis paliek, bet es dodos prom. Nē, ne lidojot, jo joprojām to neprotu, bet vienkārši prom, jo tāds liktenis. Un joprojām man nav spēka uzkāpt uz jumta, lēkt, kliedzot vārdus dvēseles puķei, nedomājot par zemes garšu. Tas patiesi šķiet tāds sīkums, kad gar acīm aizskrien visa dzīve ar mīlestību galā, vienu vienīgo.

Es esmu prom un nezinu, kad atgriezīšos. Man sirds vairs ne īsti pukst, ne jūt, prāts ir zaudējis asumu un rokas darbību. Kaut kas iekšā tukšojas…sirds pūst. Nav vairs manas mīlestības, nav vairs taureņa, kas dotu spēku dzīvot, lai sagaidītu jaunu saules lēktu, jaunu dienu, gadu un mūžu…es padevos. Kā tāds gļēvs Cilvēkbērns, kas nespēj pastāvēt bez vienas vienīgas dzīves jēgas, kā tāds Nīkulis un Mīkstmiesis, kas nejēdz pārdabūt pār lūpām trīs vienkāršus vārdus – es Tevi mīlu…es beigas tomēr sagaidīju. Nošāvos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!