close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nupat viņš bija beidzis rakstīt vēstuli. Atklāsmes un brīdinājumus: “steidzieties! Meli! Visapkārt ir tikai meli nezinātājiem. Neviens nesaka patiesību un viņu noslēpums ir NOSLĒPUMS. Steidzies un steidzini citus, kuri vēl saglabājuši patiesību un pacietību, bet nemet savas pērles cūkām priekšā. Pārtopi no meklētāja par atradēju. Pulcini sekotājus. Meli – meli – meli – meli – meli – meli – meli. Nebiedrojies. Crede formiter et pecca fortiter. Steidzies – nesteidzies – steidzies. Es esmu jau miris, tu vēl varēsi paspēt. Sazvērestība – meli – miris.”

Viņš nodzēsa gaismu un palika sēžam nekustīgs tumsā. Tas, uz ko viņš tika bīdīts un ko grasījās paveikt, vairs neuzkavēs viņu ilgi šajā pusē. Bija nepieciešama zināma piespiešanās, lai nonāktu tik tālu, nevis lai saprastu.

Viņš skatījās zvaigznēs, varbūt vēl muļķīgi cerot, ieraudzīt kādu pēdējo krītošo zvaigzni, bet viņa atmiņā aiz acīm raisījās ainas no multfilmas “Ezītis miglā”. Tad, lūk, kāda ir nakts. Viņš aizgāja dienu neiepazinis. ...
es sēdēju viņam uz kreisā pleca un piespiedis savas lūpas pie viņa kreisās auss čukstēju, mudināju un iedrošināju. Viņš uzklausīja mani kā pašu tīrāko patiesību. Nemaz neiebilda. Nemaz nepretojās. Tad viņš krita, aizgāja dienu neiepazinis. Kopā ar viņu bija jāpazūd arī man. Un melu kļuva mazāk. ... - bet ko es viņam sastāstīju?
- Jā! Jā! Ko tu viņam sastāstīji?
- Es īsti negribu stāstīt. Vai man to atklāt?
- Jā! Jā! Jā! Padalies ar mums šajos noslēpumos, šajā mākslā.

- Nu labi, klausieties, ko es viņam teicu: “Tas, ko tu vēlies nebūs tas, ko tu saņemsi apmierināts. Tava vēlēšanās nav tas, ko tu vēlies. Jo skaidrāk tev liekas, tu saskati un ar lielāku precizitāti aprēķini, jo dziļākos maldu neceļos nokļūsti. Precizitāte ir pielīdzināma precīzi tam, ko citi sauc par viltu, kas vienmēr balstās uz nešķīstību, pārveidošanu pielūgsmes objektos, kam citādi būtu jābūt tik svētiem. Caurspīdīgums ne vienmēr ir tas, ko tu domā. Var redzēt, kas ir aiz, bet tas, kas ir aiz nevar būt tas, ko tu domā redzam. Visu varenās bezgalīgās ilūzijas spēks. Tas nav grēks. Klanies ticībā, kustini lūpas atkārtojot svētos vārdus, kurus domājams izproti. Tie nozīmē, ko citu. Ne to, ko tu saki. Tava vaina taps pierādīta un tā netaps piedota. Visi par to zinās. To tapinās un pārtapinās, un pielāgos, un misticifēs līdz tu to vairs nevarēsi atpazīt. Taču tu jutīsi ar saviem jutekļiem, ka tā ir tava noziegšanās, jo arī malā stāvēšana un nekā nedarīšana maina pasauli. Tieši tā tu noziedzies pret citiem grēciniekiem. Pārējie pastrādājot negausības maina pasaules harmoniju un mainot, pārkārtojot to, kas nav aizskarams, tie vēl ļaunumu tev. Tev nekas netiek uzspiests, bet tu nedrīksti izvēlēties. Viss, kas notiek ar tevi, pie tevis, aiz tevis, blakus un pāri, tā arī zem un priekšā, garām un iekšā, nekas no tā visa nav nejaušība, bet gan ļauna pareģojuma un Trakā murgu piepildīšanas nenovēršamā piepildīšana. Tu tiec novērots un izsekots. Savā nezināšanā tu to nezini. Tu turpini vēlēties un domāt, ka esi tas, kas kaut ko nosaka, kas ko lemj, taču tā nav, jo tā nevar būt. Tā nevar būt, jo tā nav. Nav mūžīgās dzīvošanas. Nav saldās paradīzes. Neeksistē biedējošā elle. Nav koku, nav zāles, nav jūru, nav zemes. Māju nav, zvēru nav, kalnu nav, ciparu nav. Tas, ko tu redzi nepastāv. Tu redzi debesis zilas? Debesis ir melnas.” Tālāk man nav, ko teikt, lai gan jāatdzīstas, ka ar šiem vārdiem es nespēju viņu galīgi pārliecināt.

- Lūdzu, pastāsti mums visu. Visu līdz galam, lai mēs varētu saprast un pilnveidot savu mākslu tavās pēdās. Lūdzu.

- Tad klausieties, jel, izslāpušie: “muša rāpo pa sienu un met garu ēnu gaismā pār sienu. No lampas izstaro gaismas stari un silda mušu uz sienas un no mušas gaismas turpinājumā izriet melna, melna mušas ēna, tajā pašā virzienā uz pretējo stūri. Muša rāpo pa sienu, kustinot sev līdz ēnu, kas ņem sev līdz gaismas starus, kurus arī kustina rāpojošā muša sev labvēlīgā virzienā. Siena, kas ir griesti, slīd mušas taustekļiem. Siena, kas ir griesti, kas ir grīda, izstaro gaismu, kas atspīd lampas formās un lūzt uz mušu, lai tā rāma un lai tā labvēlīgi uzturētu sienas, griestu, grīdas, durvju ailes slīdēšanu. Siena, kas ir logs, met ēnu, kas skar mušas sānus un taustekļus, un spārnus un reizē saista mušas uzmanību nedoties prom, neparādīt savu neesošo dabu, bet gan ļauties kustēties, tā ļaujot izstarot gaismu sienai, kas ir melnas debesis, kas ir siera mēness, kas ir skursteņslauķa pogas, kas ir zvaigznes ar pieciem stariem. Tu nevari tikt tapt savādāk brīdināts par to, kas nāks, kā tikai ar zīmēm, kas runā par citām zīmēm, kas runā par vienīgajām lietām, kas eksistē visu apziņā un acīs kā vienotas formas un materiāla lipeklis. Loks noslēdzies. Noslēdzās loks. Mīklās un noslēpumos slēpjas mīklas un noslēpumi. To iecerētie atminējumi nav nekas cits kā aizplīvuroti brīdinājumi un baismekļi, lai atturētos. Tava vēlēšanās nav tas, ko tu vēlies. Nav ūdens. Nav uguns. Nav vējš. Nav smilts. Mīlestība? Manis vairs nav. Melu ir kļuvis mazāk.”

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form