close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tā pati nakts
tas pats akts
kas murgo galvā
starp sirdi un spalvām.

Vai teikt to ka rauj
tas čokurā mazā
tad līkā tad taisnā
manā sapnī maigā.

Cimds kad sažuvis
tad roka par rupju
vaigs tad sakarsis
un palags tam salts.

Vagons aiz vagona - tā raustos es
sliedes kā spirāles mežā nes
gaisma caur alu tur iespīd sūnās
un apguļos es lai iebristu jūrās.

Glāze ar nogulsnēm, krāsām tavām
tukša un smirdīga rokām manām
siekalas stiklā un strutas uz malas
izlietne novemta bet man nav daļas.

Vēders kad rūc un turpina vemt
gribu tev zvanīt un teikt ka man kremt
bet klausule guļ ar smirdīgu sieru
pagultē manā ar gaidīto mieru.

Gaisma nav man, tas tik māns man tā liekas
gaišāks lai izliekas laiks tiem kas tiekas
bet renstele tumša, tāda pati kā es
paslepus virpinās tavās nezālēs.

Laid mani vaļā
atlaid reiz lūdzu
bet paturi sev
lai palieku tev.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form