Tā pati nakts

tas pats akts

kas murgo galvā

starp sirdi un spalvām.


Vai teikt to ka rauj

tas čokurā mazā

tad līkā tad taisnā

manā sapnī maigā.


Cimds kad sažuvis

tad roka par rupju

vaigs tad sakarsis

un palags tam salts.


Vagons aiz vagona - tā raustos es

sliedes kā spirāles mežā nes

gaisma caur alu tur iespīd sūnās

un apguļos es lai iebristu jūrās.


Glāze ar nogulsnēm, krāsām tavām

tukša un smirdīga rokām manām

siekalas stiklā un strutas uz malas

izlietne novemta bet man nav daļas.


Vēders kad rūc un turpina vemt

gribu tev zvanīt un teikt ka man kremt

bet klausule guļ ar smirdīgu sieru

pagultē manā ar gaidīto mieru.


Gaisma nav man, tas tik māns man tā liekas

gaišāks lai izliekas laiks tiem kas tiekas

bet renstele tumša, tāda pati kā es

paslepus virpinās tavās nezālēs.


Laid mani vaļā

atlaid reiz lūdzu

bet paturi sev

lai palieku tev.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit