Jauns ērglis

ievainots pašā sirdī

skumji noraudzījās

virs mākoņiem dzidrajās debesīs,

līdz mēnesim un varbūt pat zvaigznēm

sniedzās viņa ilgu skatiens


Jauna balta dūja

nolaidās no augstumiem

un nedroši tuvojās

ērglim ievainotam,

tumšam pretspēkam

un varbūt pat naidniekam savam

no dabas


Viņu skatieni sastapās

un ērglis apžilba

no dūjas baltuma

no viņas maiguma siltuma tuvuma,

bet dūja sabijās

no skumjām ko redzēja

ērgļa acīs melnajās


Un ērgļa sirds vēl vairāk

iesāpējās...

Dūja, dūjiņa

tu esi man vajadzīga

man vajadzīgs tavs baltums

tavas sirds maigums un tuvums

manas sirds skurbums


Tu būsi mana dūja visskaistākā

mana pasaules sirds vismīļākā

es sevi un tevi pret debesīm celšu

un saules pilnus sapņus mums velšu,

un dūja padevās ērgļa saucieniem

viņa degošiem mīlpilnas skatieniem

un pakļāvās viņa ciešajiem skāvieniem


Ērglis turēja dūju cieši

sildīja viņu un glāstīja

bet viņa skatieni debesīs raudzījās

un sirds mierā nerimās,

Līdz kādu dienu ērgļu bars pāri laidās un lidojumā sacentās

kurš visaugstāk pie zvaigznēm aizlaidās


Un ērgļa nemiers neizturēja

viņš strauji lidojumam pacēlās

un gabals dūjas sirds izrāvās

un kaut kur starp akmeņiem aizvēlās,

Un dūja saļima bezspēkā

sakrita pelēkā izmisumā

un pacēla acis jautājumā


Ērglis atskatījās atpakaļ

žēl bija tam dūjas

viņš viņai par laiku pateicās

un skaudri patiesi izteicās,

Es esmu ērglis, dūja

nekas mums abiem nesanāks

jo dūjas ar ērgļiem nedzīvojās


Ilgi gulēja dūja

starp akmeņiem

pārsegta vējiem un smilteņiem

līdz sirds sadziedēja,

Un pacēlās dūja pret debesīm

ar smaidu pret ērgļiem un akmeņiem

ar baltu skatienu mākoņiem


Tā lidinās dūja vēl šobaltdien

brīva un balta

skaista un salta

sirdī reiz cauri šauta,

Rētas jau paliek

bet nav jau ko sodīt

un nav jau kam pārmest

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!