Jauns ērglis ievainots pašā sirdī skumji noraudzījās virs mākoņiem dzidrajās debesīs, līdz mēnesim un varbūt pat zvaigznēm sniedzās viņa ilgu skatiens Jauna balta dūja nolaidās no augstumiem un nedroši tuvojās ērglim ievainotam, tumšam pretspēkam un varbūt pat naidniekam savam no dabas Viņu skatieni sastapās un ērglis apžilba no dūjas baltuma no viņas maiguma siltuma tuvuma, bet dūja sabijās no skumjām ko redzēja ērgļa acīs melnajās Un ērgļa sirds vēl vairāk iesāpējās... Dūja, dūjiņa tu esi man vajadzīga man vajadzīgs tavs baltums tavas sirds maigums un tuvums manas sirds skurbums Tu būsi mana dūja visskaistākā mana pasaules sirds vismīļākā es sevi un tevi pret debesīm celšu un saules pilnus sapņus mums velšu, un dūja padevās ērgļa saucieniem viņa degošiem mīlpilnas skatieniem un pakļāvās viņa ciešajiem skāvieniem Ērglis turēja dūju cieši sildīja viņu un glāstīja bet viņa skatieni debesīs raudzījās un sirds mierā nerimās, Līdz kādu dienu ērgļu bars pāri laidās
un lidojumā sacentās kurš visaugstāk pie zvaigznēm aizlaidās Un ērgļa nemiers neizturēja viņš strauji lidojumam pacēlās un gabals dūjas sirds izrāvās un kaut kur starp akmeņiem aizvēlās, Un dūja saļima bezspēkā sakrita pelēkā izmisumā un pacēla acis jautājumā Ērglis atskatījās atpakaļ žēl bija tam dūjas viņš viņai par laiku pateicās un skaudri patiesi izteicās, Es esmu ērglis, dūja nekas mums abiem nesanāks jo dūjas ar ērgļiem nedzīvojās Ilgi gulēja dūja starp akmeņiem pārsegta vējiem un smilteņiem līdz sirds sadziedēja, Un pacēlās dūja pret debesīm ar smaidu pret ērgļiem un akmeņiem ar baltu skatienu mākoņiem Tā lidinās dūja vēl šobaltdien brīva un balta skaista un salta sirdī reiz cauri šauta, Rētas jau paliek bet nav jau ko sodīt un nav jau kam pārmest
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit