Magoņu opija dūmakā

Ietinu savus plecus.

Neizprotamu vārdu strūklakā

Metu akmeņus asus.

Vēroju savus domu gredzenus.

Izgaršoju viļņojošos sāpi.

Pildu savas apziņas nostūrus

Ar smaržas un ekstāzes straumi.


Katra vismikroskopiskākā daļiņa

Piepildās ar saldkaismi tavu.

Katru vienas sekundes simtdaļu

Tā saplūst ar eksistenci manu.

Es sāpi ietinu mežģīnēs

Un sūtu pa visuma ceļu.

Varbūt, ka laiks mani sapratīs

Un es uz mūžiem satikšu tevi...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit