neciešams klusums

neizturams zvana signāls

ja vien varētu

nekad vairs nesatikt nevienu

aizvērt visas bezgalīgās mutes

no kurām virzieni plūst

kā tējkannas tvaiks...

bet cilvēki neprot lidot

tie nemāk mirt

vienu domu sadalījuši uz visiem –

katram pa pīrāga gabalam...

un es vēl mazāk protu

debesis ledū slauku ar slotu

mazgāju krūzes

no kurām citi

baudu izdzēruši

sniegā atstāju rakstainas pēdas

ejot virzienā

ko neviens nav vēlējis...

nu bet protams –

muļķīgas meitenīgas iedomas

tajās kā tīklā iepinusies

neciešama vienatne

neizturams telefona zvans...

nē es jau neko

tik brīžam kā māte terēze

klausos un līdzi sāpu

bet visticamāk – ne nieka

no viņa sāpēm es nesaprotu...

un tā muļķīgā aiziešana

kurai nekad nav bijis

un nebūs attaisnojoša iemesla

tā jau tā pati stulbā iedoma

it kā šai dzīvē ko spētu

kaut ko pierādīt

kādam lidot vai nomirt

iemācīt...

riebjas šovakar mūzika

tracina sentimentalitāte

labprāt iznīcinātu visu

bet kāda gan jēga?

metot lokus ap sevi

atkal un atkal nonāku

tai pašā vietā

kur jau sen bijusi

un tieši tāpat rit dienas

simtreiz sagremotas

pēcāk spazmās atvemtas...

jā tas ir kā lāsts –

klusums vientulīgais

neatbildētie telefonzvani

bet ko lai es daru?

man taču aizlidotalkas

un tajās ne draudzībai

ne racionālajām idejām

nav vietas...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit