Foto: ČetrasSezonas.lv
Katru gadu Ziemassvētkos amerikāņu bērnus apciemo Santa Klauss. Viņš atlido ziemeļbriežu pajūgā, ienāk mājā pa skursteni un apdāvina bērnus: palaidņiem tiek ogles, bet labie bērni saņem dāvanas un candy cane konfektes. Jau vairāk nekā gadsimtu Ziemeļamerikā candy cane ir neatņemama Ziemassvētku tradīciju sastāvdaļa, tāpat kā Santa Klauss, Ziemassvētku eglīte vai āmulis.

Candy cane
var atpazīt pēc īpašas formas - ar saliektu galu kā Siguldas spieķim. Baltas ar sarkanām strīpām - trīs šaurām un vienu platu -, tradicionāli
candy cane
tiek izgatavotas apmēram 15 cm garas un 6 mm biezas, ar piparmētru vai ziemciešu garšu (ziemciete jeb
gaultheria procumbens
ir viena no "Coca Cola" slepenajām sastāvdaļām). Protams, konditori ļaujas arī fantāzijai un konfektes top visās varavīksnes krāsās un ar dažādām garšām - ābolu, aveņu, zemeņu u.c.

Stāstot par candy cane, jāsāk ar tās vēsturi, kurā fakti mijas ar mītiem, reliģiju un tradīcijām. Pastāv dažādas versijas par candy cane izcelsmi (kas vēsturiski nav apstiprinātas). Piemēram, konfektes īpašā forma ir līdzīga burtam J un norāda uz Jēzu Kristu. Daži cilvēki domā, ka konfektes baltā krāsa, platā un šaurās sarkanās strīpas simbolizē svēto Trīsvienību. Mazāk ticīgi cilvēki uzskata, ka konfektei noteikti ir kāda saistība ar frizieriem un viņu izkārtnēm, ar kurām viņi apzīmē savas darba vietas (barber's pole), jo tām ir līdzīgas spirālveida krāsainas strīpas.

Lai cik tas būtu dīvaini, candy cane visvairāk asociējas ar Ziemeļamerikas kultūru, bet tās pirmsākumi meklējami Eiropā. Candy cane vēsture sākās tālajā 1670. gadā Vācijā. Leģenda vēsta, ka garo Ziemassvētku dievkalpojumu laikā mazajiem kora dziedātājiem bijis grūti nosēdēt mierīgi, gaidot savu uzstāšanās kārtu. Tad Ķelnes doma kormeistaram prātā ienākusi ideja - viņš izdalījis bērniem baltas cukura nūjiņas, kas bijušas saliektas gana spieķa formā, jo gani bija pirmie, kas nāca pie Kristus silītes un sveicināja jaundzimušo. Bērni bijuši aizņemti, un dievkalpojums varējis ritēt bez traucējumiem. Ar katru gadu šī tradīcija - izdalīt bērniem cukura konfektes - izplatījās pa visu Eiropu, un jau drīz tās kļuva ne tikai par našķi, bet arī par Ziemassvētku egļu rotājumu un Ziemassvētku simbolu. Tolaik konfekšu izgatavošana bija pilnībā roku darbs, konfektes bija jutīgas pret mitrumu un viegli bojājās, tāpēc ražošana notika nelielos apjomos.

Amerikā candy cane nonāca salīdzinoši nesen - 19. gadsimtā - ar vācu-zviedru imigranta Augusta Imgarda palīdzību. 1847. gadā viņš pirmo reizi Ziemeļamerikas vēsturē izrotāja egli ar candy cane konfektēm un papīra rotājumiem. Tolaik konfektes vēl bija baltas, tām raksturīgās sarkanās svītras parādījās tikai 19. gadsimta beigās. Stāsta, ka kāds Indiānas štata konditors vēlējies radīt tādu konfekti, kas paustu Ziemassvētku nozīmi. Konfektes spieķa forma simbolizē Jēzu - visas cilvēces ganu. Konfektes baltā krāsa simbolizē Jēzus tīrību un nevainību. Konfekti viņš pagatavoja ar piparmētru garšu, jo tā ir līdzīga izopam - augam, kas ir minēts Bībeles Vecajā Derībā. Un beigās viņš izrotāja konfekti ar sarkanām strīpām: trīs šaurām un vienu platu. Šaurās strīpas simbolizēja Kristus ciešanas, bet platā - Kristus asinis.

"Bob's Candies" bija pirmā kompānija, kas pagājušā gadsimta 20. gados uzsāka masveida konfekšu ražošanu un pirmā piedāvāja saiņot konfektes celofānā, tādējādi uzlabojot konfekšu uzglabāšanu un pagarinot to derīguma termiņu. Rūpnieciska konfekšu ražošana sākās 30 gadus vēlāk, pateicoties candy cane mašīnas izgudrotājam - katoļu priesterim Gregorijam Kelleram. Pašlaik gadā tiek saražotas ap 1,8 miljardiem konfekšu.

Candy cane ražošana notiek trijos posmos. Viss sākas ar karameles vārīšanu, tad tiek sagatavota konfekšu masa un visbeidzot izveidotas konfektes. Candy cane galvenās sastāvdaļas, kas nemainās gadu gaitā, ir cukurs, ūdens, aromatizatori un krāsvielas. Lai cukurs gatavajā karamelē nekristalizētos, atkarībā no ražošanas tehnoloģijas papildus pievieno kukurūzas sīrupu, iesalu, glikozes sīrupu vai skābi. Cukuru, ūdeni un kukurūzas sīrupu izkausē un karsē līdz 140 grādiem. Šajā temperatūrā karamele iegūst visas candy cane īpašības - siltu konfekti var locīt, bet gatava tā būs cieta. Kamēr karamele karsta, to izlej uz speciāla dzesēšanas galda, kur tā lēni atdziest līdz 85-90 grādiem. Pateicoties kukurūzas sīrupam, karamele nesacietē, bet paliek mīksta un plastiska.

Nākamajā ražošanas posmā karameli stiepj, tā bagātinās ar skābekli, kļūst necaurspīdīga, iegūst baltu krāsu un zīdainu faktūru. Staipīšanas laikā pievieno krāsvielas un aromatizatorus. Agrāk karameles staipīšanu veica ar rokām: karameli vairākkārt stiepa, locīja un atkal stiepa. Nelielās konditorejās šis fiziski smagais un darbietilpīgais process ir saglabājies arī mūsdienās. Savukārt lielās ražotnēs karameles staipīšanu veic speciālas mašīnas.

Candy cane sarkanās strīpas pagatavo atsevišķi, nelielam gatavās konfekšu masas daudzumam pievienojot sarkanu pārtikas krāsu. No baltās konfekšu masas, kas parasti sver ap 50 kg, izveido konusu un noteiktā attālumā tajā iespiež sarkanās karameles strēmeles - šī ir topošās candy cane sagatave. Sagatave iziet caur presēšanas mašīnu, kas pēc būtības ir konveijers, kurā konfekšu masu nemitīgi stiepj un rullē līdz konfektes biezumam. Beigās garo konfektes strēmeli sagriež ar nažiem un, kamēr tā ir silta, saloka spieķa formā. Iesaiņota celofānā, katra konfekte dodas pie mazajiem kārumniekiem. 

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!