es stāvēju kādā pilsētā

vēja riteņi vēlās

saule savus starus mētāja

un maiga vēja dvesma cēlās


un tad es sajutu smaržu skaistāko

es redzēju augumu daiļāko

tas bija kā spāņu ģitāra,

ko reiz spēlēju saulrietā


esmu redzējis varavīksni

kas aizrauj elpu

esmu redzējis lecošu sauli

kas izgaismo dvēseli


bet nekad neesmu redzējis

kaut ko tik skaistu kā viņa

manī iedegās kaisle

un nevaldāma vēlme pieskarties


uzsmaidīju, saņemot pretsmaidu

mūsu skatieni dejoja viens ar otru

līdz tiem sekoja arī augumi

katrs solis mainīja mūsu dzīvi


vārdi nāca kā ceļrādis jūtām

sirdtaktis kļuva straujākas

neapzinātas smaržas mēs sūtījām

un neapzinoties pienāca nakts


gaisā virmoja mūzikas takts

atbrauca pusnakts vilciens

ikviens dejoja kad nakts

vienoja ikvienu samtā


jūtot viņu sev blakus

sapratu cik patiešām

sievietes ķermenis

ir piemērots vīrieša


katra ieleja un virsotne

ir pretmetā ar manu karti

viņā ir visa pasaule

un es būšu tās atklājējs


un ceļojums sākās maigi

spēlējot viņu kā smalku

mūzikas radītāju

viņā ir vislabākās notis


atrodot īstās veidojās mūzika

to spēlējām duetā dejojot

mīlas deju, kas vieno cilvēkus

naktī kad raisās pumpuri...


plaukst ziedi un raisās pumpuri

no rīta uz ziediem būs rasa

un silta saule to iemirguļos

tā spīdēs sudrabā kā laime


between Us
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit