es stāvēju kādā pilsētā
vēja riteņi vēlās
saule savus starus mētāja
un maiga vēja dvesma cēlās

un tad es sajutu smaržu skaistāko
es redzēju augumu daiļāko
tas bija kā spāņu ģitāra,
ko reiz spēlēju saulrietā

esmu redzējis varavīksni
kas aizrauj elpu
esmu redzējis lecošu sauli
kas izgaismo dvēseli

bet nekad neesmu redzējis
kaut ko tik skaistu kā viņa
manī iedegās kaisle
un nevaldāma vēlme pieskarties

uzsmaidīju, saņemot pretsmaidu
mūsu skatieni dejoja viens ar otru
līdz tiem sekoja arī augumi
katrs solis mainīja mūsu dzīvi

vārdi nāca kā ceļrādis jūtām
sirdtaktis kļuva straujākas
neapzinātas smaržas mēs sūtījām
un neapzinoties pienāca nakts

gaisā virmoja mūzikas takts
atbrauca pusnakts vilciens
ikviens dejoja kad nakts
vienoja ikvienu samtā

jūtot viņu sev blakus
sapratu cik patiešām
sievietes ķermenis
ir piemērots vīrieša

katra ieleja un virsotne
ir pretmetā ar manu karti
viņā ir visa pasaule
un es būšu tās atklājējs

un ceļojums sākās maigi
spēlējot viņu kā smalku
mūzikas radītāju
viņā ir vislabākās notis

atrodot īstās veidojās mūzika
to spēlējām duetā dejojot
mīlas deju, kas vieno cilvēkus
naktī kad raisās pumpuri...

plaukst ziedi un raisās pumpuri
no rīta uz ziediem būs rasa
un silta saule to iemirguļos
tā spīdēs sudrabā kā laime

between Us