Viņš: Ja arī es kādreiz nosirmošu, tad tikai no lauru lapām zupā. Lauru lapas. Ha! Vainagu no tām jāpin un jāliek man galvā un tad vēl jāpakāpjas Olimpā. Tikai tā liktenis ar mani vēl var spēlēties. Lieciet man to nolādēto lauru vainagu galvā, esmu to pelnījis pārpārēm! Ha, iemīlēties prostitūtā! Saņem! Pie grāmatām pavadītās milzu stundas novedušas tevi pie krāšņas prostitūtas kājām! Katrs uz ielas satiktais vīrietis sašauj tevī bultas kā Sebastiānā. Au, ja jūs zinātu kā sāp! Nolādētie zagļi! Nozaguši manus mirkļus. Visi apzog. Viņas pieskārienu ēnā kļūstu par svēto. Ko tālāk? Iesviest savu lauru vainagu no augstākā tilta tieši upē un rupji nolamāties. Viņa nezina, ka es zinu. Citādi būtu sākusi izlikties. Smieklīgi. Klasiskās mūzikas koncerts, Sibeliuss un vientuļa sieviete ar juteklisku skatienu - VIŅA…
Viņa: Tā – galvenais ir paspēt savest sevi kārtībā – man nepatīk kavēt. Viņš mani solīja gaidīt uz tilta. Pie velna, nesaprotu, kāpēc neņemu no viņa naudu?! Konsekventi. Jau no pirmās reizes. Iztērēju nenormālas summas savām labākajām kleitām, jaunai kosmētikai. Tikai viņam vienam. Bet atpakaļ neņemu neko. Esmu kļuvusi piesardzīga - sāku slapstīties, izpildot dienišķo darbu. Viņš taču nezin. Es negribu, ka viņš to zinātu. Tad viss būs cauri. Un nebūs neviena, kam uzvilkt savu labāko kleitu un iekrāsot acis ar Estee Lauder. Tiem pārējiem jau nav vērts – tiem tikai ātrāk nodarīt savu darāmo – pofig, kas mugurā, pofig, kas iekšā – ārā, iekšā, ārā, iekšā... Galvenais ir vidusslānis – starp apģērbu un dvēseli – miesa. Galvenais ir paspēt – man nepatīk kavēt. Viņš gaidīšot mani uz tilta. Zvaigznes dziest. Viens-div-trīs, viens-div-trīs. Pie stūra aprimšos – un iziešu kā cēla dāma. Jā – esmu gatava – eju.
Viņš: Pēc koncerta vestibilā piegāju viņai klāt un, nedaudz piepalīdzējis uzvilkt mēteli, teicu, ka visu koncerta laiku vēroju viņu un man radās nojauta, ka viņa atrodas traģiska soļa priekšvakarā. Viņa jautāja, vai es zinot Annu Kareņinu. Es piekrītoši pamāju ar galvu. - Nu re, - viņa pasmaidīja, - tāda ir mana nākotne. Arī es pasmaidīju un lūdzu viņai atļauju izdejot šo DANCE MACABRE, šo nāves deju ar viņu kopā kaut vai cauri visiem bijušajiem un nākošajiem gadsimtiem. Viņa noskuma un tomēr deva piekrišanu. Tad pajautāja, vai es negribot kaut ko iedzert, kaut pavisam nedaudz, jo no Sibeliusa monotonitātes viņai esot sasāpējusies galva. Viņai tā gadoties. No Sibeliusa.
Resna pārdevēja netīrā priekšautā izsniedz man kilogramu lauru lapu. Turpat uz ielas stūra lūdzu kādai ubadzei par simts frankiem no lapām nopīt vainagu. Ubadze no prieka par negaidīto veiksmi, pārdabiskā steigā vij vainagu… Es nespēšu dalīt VIŅU, manu liktenīgo sievieti, ar viņas pagātnes vīriešiem… Nolādēts, kā tas viss notiek… Viņa strādājot reklāmā… izvairīgas runas par darbu… dzidri smiekli…pilnīgs reibums… DANCE MACABRE… Diemžēl…
Viņa: Viņš laikam ir rakstnieks. Es viņam tik daudz varētu pastāstīt. Ai, kā man gribētos viņam to visu pastāstīt – viņš pat varētu saprast. Bet tad visam būs beigas. Tāpat jau visam būs beigas – bet vēl tikai šo reizi. Lūdzu. Šo pēdējo reizi! Man ir tik labi dejot ar viņu pa lapām noklāto avēniju. Kādas nepazīstamas lapas! Kādas neatpazīstamas tāles! Esmu gatava izbeigt savu nodarbošanos tikai šīs vienas dejas dēļ. Es nezinu, ko darīšu pēc tam – citu jau neko nemāku – tikai sniegt glāstus un sevi. Neko citu jau nemāku. Vēl tikai dejot un uzvilkt šo vienīgo kleitu. Es negribu mirt. Es nemiršu. Lai tā Kareņina dara kā pati grib. Lapas apsedz manas kājas. Šajā pilsētas malā mani neviens nezin. Neviens viņam nevarēs to pateikt. Šeit es esmu svešiniece.
Viss – viens zvans un mans patrons mani nekad vairs neredzēs – pilsētā, kurā ir tik daudz tiltu, pazust ir viegli. Lai manā vietā nāk kāda cita. Laba vieta. Nu re, cik vienkārši! Man vairs nav darba. No šodienas esmu tikai SIEVIETE VIŅAM.
Viņš: Tovakar es pārskatīju visu koncertzāļu repertuāru, taču Rekviēmu nekur neatskaņoja. Tomēr tas mani nespēja atturēt no pēdējā apņēmīgā soļa. Pietiks ar Sibeliusu - kāda starpība ko klausies pirms ceļa uz nekurieni. Viņa tik daudz runāja par nespēju atrasties dzimtenes sajūtā, ka vienu mirkli es pat apsmējos. Es būtu varējis būt viņas dzimtene… Diemžēl es nespēju dalīties ar viņas pagātnes vīriešiem, diemžēl. Tik un tā - tās bija trīs skaistas un saulainas dienas, par kurām viņa pagarināja manu dzīvi… lielisks vainags… lauru lapu vainags, nu varu doties Olimpā. Liktenīgās sievietes kritērijs ir vīrieša dzīves pagarinājums… Kaut uz mirkli… Jau tilts… Pašā tilta vidū pie garākā laternas staba…. Te tas ir… Cenšas ieslēpties mijkrēslī… Esmu atnācis nedaudz ātrāk, cerībā, ka arī viņa to izdarīs… Ja vien es varētu aizmirst viņas vīriešus… Kāda skaista un pilnīga dzīve tad pavērtos… Viņas kleita…
INTERMĒDIJA. Pat neviens dīkdienis nesadzirdēja nelielo ūdens plunkšķi. Viņa atnāca tieši laikā un nespēja novērst acis no lauru vainaga, kas stāvēja piesliets garākajam laternas stabam. Viņa gaidīja ilgi, atspiedusies pret norasojušām tilta margām. Ilgi. Pēc nedēļas viņu atrada kāds vēlīns garāmgājējs. Joprojām atbalstījušos pret margām.