Glāze ūdens. Atveru ledusskapi. Alleluja – 2l Bocmanis un pat neatvērts! Atskrūvēju korķi, dzeru. Puslitrs kā nebijis, bet uzreiz paliek labāk.
Sāk parādīties sajūtas. Apakšžoklis sāp, piere arī. Spogulis. Kā tad – visa piere nobrāzta, notecējušas, sarecējušas asinis. Kas ellē vakar bija?
Atceros, ka aizgāju uz tuvāko gaģušņiku iedzert alu. Gribējās. Psihiatrs gan brīdināja, ka šos antidepresantus ar alkoholu jaukt nedrīkst nekādā gadījumā, bet bija taču jāizmēģina. Ārsti jau bieži vien neko nejēdz. Pārmeklējot kožiņika kabatas atrodu paciņu cigarešu, gandrīz pilnu. Iedzeru vēl paris malkus Bocmaņa, aizpīpēju. Patīkami, tikai rokas trīc tā, ka grūti cigareti ietrāpīt mutē.
Sāku saspringti domāt, kas gan vakar bija. Ikdienišķās tabletītes, kuras es dzeru pēc otrā pašnāvības mēģinājuma, tad ideja pēc ilgiem laikiem atkal iedzert kādu alu, gājiens uz bāru, alus, vēl viens alus, tālāk, lai kā cenšos saspringt, pilnīgs tukšums.
Ideja – vakar bārā taču satiku senu paziņu, it kā tusēju ar viņu! Jāpiezvana.
Yo, vecais, nu kā jūties? Normāli? Es gan sprāgstu nost! Ko es vakar sadarīju? Neko tādu? Kāvies neesmu? Ne? Dīvaini, no kurienes tad man... Nē, nekas viss normāli. Kas, beibe? Kāda beibe? Tā, ar ko es kopā aizgāju? Neatceros. A kā es viņu savācu? Ā. Esot stāstījis par savu ekskluzīvo mūzikas kolekciju? Tas pēc manis izskatās. Labi, davai!
Nu tā, skaidrības vēl joprojām nekādas. Skats uz galdu, tad uz grīdu. Uz galda stāv salātu nazis, tikai izskatās, ka ka ar to vēnas būtu grieztas. Esmu to darījis, tāpēc zinu kā tas izskatās. Nazis, protams, sarecējušās asinīs, asins peļķītes arī uz galda. Uzvelku augšā džempera piedurknes. Vienu, tad otru. Visai izteiksmīgas pusgadu vecās rētas, bet jaunu griezumu nav, tomēr šis fakts nebūt nav mierinošs, bet tieši otrādi.
Tātad grīda. Tur asiņu peļķe ir pamatīga, kā arī sliede, kas velkas līdz pieliekamajam. Iedzeru. Aizpīpēju. Atveru pieliekamo. Apakšējā plauktā ir kājas, vidējā kaut kā iedabūts rumpis ar visām rokām, augšējā atsevišķi glīti novietota galva. Neskatoties uz to, ka pirmsnāves šausmas ir izkropļojušas sejas vaibstus, tagad es viņu atceros. Viens no retajiem cilvekiem, kas mani saprata, ar ko mums bija līdzīga muzikālā gaume, uzskati par dievu, reliģiju...
Es zinu, ka es to izdarīju, sen jau biju ko tādu vēlējies, bet kāpēc tieši viņa? Tagad atceros, ka es vakar teicu, ka viņu mīlu, ka viņa manai dzīvei varētu atdot jēgu...
Kāpēc tieši viņa? Uzpīpēšu, izdzeršu pēdējo puslitru alus, varbūt izdosies attīt filmu. Bet jebkurā gadījumā jāizdomā, kā tikt vaļā no līķa. Un uz aptieku jāaiziet, tabletes drīz beigsies. Alkoholu gan kādu laiku nelietošu!
Darklight (Edy) 13.10.2003. 02:32
