Tieši pēc marta plūdiem mana nezin kuras pakāpes radiniece atsūtīja vēstuli ar ziņu ka pēc nedēļas viņa būs laukā no Haldas bāreņu patversmes, un ka beidzot varēs atbraukt uz Kolvardenu un iepazīties ar mani. Tās dažas vēstules, ko biju saņēmusi no viņas agrāk, bija pilnas aizkustinošu atstāstu par sekmēm mācībās, jautājumiem par seksu, lūgumiem pastāstīt par augu ārstnieciskajām īpašībām, kā arī vienkārši izskaidrot dažas smalkas lietiņas, ko viņa bija sagrābusies no visiem tiem filosofiem, dzejniekiem un mistiķiem, ar ko bāreņu patversmes bibliotēka bija piestūķēta līdz jumtam. Cik varēja spriest, šo bibliotēku veidoja brīvprātīgi ziedojumi – bagātie un izglītotie Haldas lordi tādējādi cerēja izaudzināt nabaga jaunos cilvēkus par saprātīgām un cēlām būtnēm.
Viņi bija darījuši visu iespējamo, lai bāreņi izaugtu par krietniem pilsoņiem, kas ir pilnībā sagatavoti patstāvīgam peldējumam Lielajā Dzīvē. Šai nolūkā Halda lika viņiem apgūt ne tikai Triviumu un Kvadriviumu, bet arī vienu no Trīsdesmit Trim Arodiem. Pie tam, palaižot pasaulē tiem pat ļāva paturēt mantas, ko šie jaunie cilvēki bija ieguvuši savas neilgās dzīves laikā. Taču lordiem nebija ienācis prātā parūpēties par to, lai bāreņi būtu sagatavoti arī plašajā pasaulē valdošajai mantrausībai, netaisnībai un stulbumam. Apmēram gada laikā lielākā daļa no bāreņu patversmes audzēkņiem ar tiesas sprieduma palīdzību atkal tika nogādāti lordu paspārnē, tikai šoreiz debesis viņiem bija rūtiņās. Raduši uzticēties gluži svešiem cilvēkiem, viņi bija kā medusmaize visu veidu zagļiem, krāpniekiem un suteneriem. Šo pilngadīgo bērnu naivums bija tik bezgalīgs, ka Vissvētākā Inkvizīcija varēja mierīgi iztikt bez bendes, kad tai vajadzēja dabūt atzīšanos visās iespējamajās ļaundarībās, arī tādās, ko viņi nekad nebūtu varējuši izdarīt. Pēc tam viņi nokļuva Tornī, bet no turienes, kā visiem zināms, atgriežas tikai atbalss.

Ak, laiki, laiki.

Mūsu gals nekad nav bijis mierīgs, bet tagad pa austrumu ceļu klīst tādi ļautiņi, ka visiem uz tā vairs nepietiek vietas. Daudzi ir tā arī palikuši ceļmalas grāvī ar dunci starp lāpstiņām. Drošības pēc vezumnieki tagad pasākuši braukt caur Kolvardenu un pagājušās vasaras laikā mūsu ceļi tika izdangāti tā, ka pāri palikušas tikai ceļazīmes. Toties tika uzcelta jauna viesnīca un krogs, bet iestājoties pavasarim, katra trešā neprecētā meita sauca mani pieņemt dzemdības. To laikam sauc par progresu…

Saņēmusi viņas vēstuli, es nolēmu darīt visu, lai ar viņu nenotiktu tas pats, kas ar pārējiem no mūsu dzimtas. Es grasījos būt viņas mamma, paps, vectētiņš un visi pārējie radi. Pēc tam, kad Verodas barons ar zobenu un krustu izkāva manu dzimto Amaldenu, viņa un es esam viss, kas ir palicis no Ğimenes.

Viņa ieradās kopā ar saulrietu un lēni nolaida savu mantu maisu uz grīdas. Nekas nebija jāsaka – es skatījos uz viņu un viņa uz mani, kamēr tumsa atmodināja Asinsbalsi un tā atkal stāstīja mūsu dzimtas sāgu, sākot no tās vilku mātes kura izauklēja Romulu un Ramu. Pēc tam mēs devāmies mežā, lai mēnesnīcas krēslā viņa pagaršotu sava pirmā medījuma asinis.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit