Ir dzirdēts ticējumu par cietumiem – kad cietumu pamet, tad visas mantas, kuras ir līdzi ņemtas, jāatstāj cietumā, jo, ja ņem līdzi, tas nozīmē, ka atgriezīsies. Tajā ir kāda daļa patiesības?
Tāda ir paruna, un tā arī dara. No vienas puses tā ir iegājusies lieta, ko ieslodzītie izmanto, lai tiem, kuriem galīgi nekā nav, kaut kas būtu. Protams, ja mēs skatāmies no kārtības puses, kādai vajadzētu pastāvēt ieslodzījuma vietās, tad mēs būsim pret to. Ieslodzījuma vietā nedrīkst atstāt lietas, kuras ir bez saimnieka.
Ar to [mantām] var maksāt, vai, ja kāds kādam parādā palicis, viņam kaut kas jāatstāj. Tas viss motivē uz tādu variantu kā nu... Ir kaut kādas nianses, kuras labāk, lai nav. Ja reiz likumā mums ir paredzēts, ka nē, tad nē un viss! Tā labdarība var būt savādāka, ja reiz izgājušais ārā grib morāli atbalstīt, lai viņš pārskaita naudu Ieslodzījuma vietas fondā, kas to izlietos kopējām ieslodzīto vajadzībām.
Kā Jūs raksturotu tipisku Latvijas cietumos mītošu notiesāto, viņa portrets?
Lai cik skumīgi nebūtu, tas ir vīrietis, pārsvarā. No kopējā ieslodzīto skaita, kas ir 7000 ar visiem apcietinātajiem, knapi četri simti ir sieviešu. Pārsvarā tie ir jauni vīrieši, no 20 līdz 35 gadiem. Pārsvarā vairākas reizes tiesāti, sākot no parastiem noziegumiem, piemēram, zādzībām, un beidzot ar ļoti nopietniem noziegumiem. Izglītoti, es uzskatu. Ar vidējo izglītību. Protams, ir tādi, kuriem šī izglītība ir ļoti minimāla, tie, kas atrodas Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē. Neraugoties uz to, ka viņi atrodas tur, viņi mācās.
Parasti cilvēki vēlas, lai "iesēdina" tos, kuri pārkāpj likumu un izdara noziegumus. Taču tai pat laikā ir svarīgi, lai šis cilvēks, iznākot brīvībā, būtu labojies un spētu integrēties sabiedrībā, dzīvot pareizu, likumpaklausīgu dzīvi. To, Jūsuprāt, cietumi Latvijā nodrošina vai arī c kalpo tikai kā soda mērs?
Ieslodzījuma vieta īstenībā mūsu pašreizējā stāvoklī nav pāraudzināšanas iestāde, lai vai kā mēs cenšamies mainīt ieslodzīto domāšanas veidu, viņus izglītojam. Mums ir pāri par 200 dažādu apmācības programmu, mēs cenšamies ļaut viņiem iegūt daudzas jaunas specialitātes, kuras var izmantot, izejot brīvībā. Neraugoties uz to, ieslodzītie atrodas tādās telpās, kuras, nerada to labāko auru.
Protams, arī starp viņiem eksistē dažāda veida gradācija, kura daudziem neļauj normāli uzturēties ieslodzījuma vietās. Tāpēc ir ļoti svarīgi sabiedrībai saprast, ka arī cietumi valstī ir spogulis, kas rāda - vai mēs kaut ko spējam izmainīt vai nespējam. Ne jau vienmēr ir jāklausās sabiedrības ieteikums, ka labāk ir viņus visu sadzīt lielā koncentrācijas nometnē, lai viņi tur dzīvo. Tas nav normāli, un tā nedrīkst būt! Jebkuri sabiedrības locekļi var nokļūt ieslodzījuma vietās, sākot no sētniekiem un beidzot ar ļoti augsti stāvošām personām, arī miljonāriem! Ikvienu var sodīt par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu, tāpat jebkuru var sodīt par kriminālpārkāpumu. Tāpēc telpām, kurās viņiem jāpavada vairāki gadi, jāatbilst normālām, cilvēciskām prasībām. Ir svarīgi, lai arī psiholoģiski šis cilvēks varētu sevi zināmā mērā pāraudzināt, nevis, atrodoties barā, mēģināt sevi izcelt, parādīt, cik viņš ir varens. Lai, pavadot laiku kamerā, viņš spētu pārdomāt to, ko ir izdarījis, un varbūt pieņemt lēmumus, kurus agrāk nav pieņēmis.
Piemēram, inteliģentiem cilvēkiem, kuri arī mēdz nonākt cietumos, ir sava dzīves pieredze, morāle, mugurkauls, un varbūt viņus cietums tā nesabojā. Savukārt jaunietis, kurš nonāk cietuma vidē, kur pieejamas narkotikas un alkohols, iespējams, brīvāk nekā uz ielas, kā tas viņu ietekmē?
Vai cilvēks, kurš ir bijis sabiedrības daļa, strādājis algotu darbu, mācījies, un tā ir gadījies, ka viņš ir izdarījis krimināli sodāmu pārkāpumu, vai viņš ir jāsoda ar reālu brīvības atņemšanu? Varbūt tomēr ir pareizāk viņu atstāt brīvībā, uzlikt viņam kādus konkrētus ierobežojumus. Elektroniskā uzraudzība ir ļoti moderna daudzās Eiropas valstīs – cilvēks, atrodoties ģimenē, izcieš sodu, pārvietojoties tikai no savas darba vietas vai mācību vietas uz mājām un vēl kaut kādu konkrētu vietu. Viss! Neko citu viņš nedrīkst apmeklēt.
Mēs iegūstam cilvēku, kurš ir saņēmis sodu par izdarīto pārkāpumu, bet reāli redzam, ka viņš spēj ģimenei nest labumu, gan arī valstij maksā nodokļus. Viņš neieziet no sabiedrības aprites, un tas ir svarīgi, lai ar viņa psiholoģisko stāvokli mums pēc tam, pēc pavadītajiem gadiem ieslodzījuma vietā, nevajadzētu strādāt vēl papildu.
Igaunija šai lietā mums ir priekšā daudzus gadus, strādā elektroniskā uzraudzība, un šie cilvēki atrodas sabiedrībā, var strādāt, mācīties. Mums nav bijis neviens tāds gadījums. Ir šie spriedumi, kad uzliek naudas sodus, konkurētās darba stundas. Taču arī tas bieži netiek izpildīts. Tas ir saistīts ar šo cilvēku nesapratni, kā tas pareizi jādara un kas viņus gaida [ja nepilda tiesas lemto]. Ja viņš nevar nostrādāt 25 darba dienas valsts labā un tāpēc viņam ir jānokļūst cietumā, lai tur pavadītu 30 dienas, tad tas valstij iznāk daudz dārgāk nekā, ja viņš atrastos brīvībā un strādātu valsts labā.
Runājot par alkohola un narkotiku pieejamību cietumos, par mobilajiem telefoniem, kāpēc šī problēma ir tik liela?
Šī problēma ir tik pat veca kā pasaule. Vienmēr ieslodzītie centīsies veikt tādu maziņu partizāņu kariņu, kura laikā izdomās dažnedažādas iespējas. Viņš [cietumnieks] skatās 24 stundas uz to stūri un tomēr izdomā, kā tikt cauri, lai izvilktu no pretējās mājas diedziņu, pa kuru var ienākt mobilais telefons vai narkotikas.
Mums ir grūti tāpēc, ka telpas ir ļoti vecas, daudzās vietās pat nav piemērotas ļoti nopietnai ieslodzīto uzraudzīšanai. Ir ļoti grūti mobilos telefonus un narkotikas neielaist ieslodzījuma vietās. Taču izņemto lietu daudzums ir ļoti liels, tas nozīmē, ka mēs nopietni strādājam.
Nav mums pēdējā laikā (piesit pie galda) bijuši notikumi, kuros būtu daudz narkotiku lietotāju piedalījušies vai tādēļ, ka ieslodzījuma vietās ir mobilie telefoni, kādi lieli noziegumi bijuši. Ir bijis, ka kādam lieciniekam zvana naktī vai vēl kaut kas, taču, tikko mums ir informācija, ka kādā no kamerām telefons ir parādījies, mēs cenšamos to izņemt. Protams, tas nav tik viegli, jo, tikko viņš ir pazvanījis, tā telefons ceļo momentā tālāk no vienas kameras uz otru.
Viens advokāts reiz stāstīja par savu klientu, kurš sūdzējās, ka narkotiku dēļ cietumos ir lielas nekārtības un pat tie cietumnieki, kuri iekšējā hierarhijā ir augšgalā, netiek ar iekšējo kārtību galā.
Tieši tā! Tā tas arī ir! Mēs ļoti labi saprotam, un arī citas tiesībsargājošās iestādes saprot, ka ar narkomāniem nav iespējams ne vienoties, ne viņus kaut kādā veidā izmācīt. Ja reiz viņš ir narkomāns, tad viņš ir vai nu jāārstē, vai jāievieto tādā telpā, kurā viņam nebūs iespējams piekļūt narkotikām. Pretējā gadījumā, tikko viņš būs lietojis narkotikas, viņš var pastrādāt da jebkādu noziegumu, da jebkādu. Tāpēc mēs ļoti uzraugam tos ieslodzītos, kuri noziegumu jau ir pastrādājuši narkotisko vielu reibumā, vai mēs esam pieķēruši viņus cietumā lietojam narkotiskas. Par to viņi, protams, saņem sodus, atrodas izolācijas vietās, kur vēl papildus ir dažādi drošības pasākumi.
Kā ir ar mobilā telefona signāla slāpētājiem, kāpēc tos nevarētu uzstādīt, lai ierobežotu iespējas piezvanīt uz āru?
2006.gadā, laikam, Ministru kabinets pieņēma lēmumu par šādas iekārtas iegādi, steidzamā veidā tika iedalīta Ieslodzījuma vietu pārvaldei nauda, pārvalde izsludināja konkursu. No beļģu iestādes, kas piedāvāja šo aparatūru (laikam tanī laikā tāda iekārta bija viena, ko mums Latvijā piedāvāja), šī iekārta tika nopirkta. Kādus divus gadus viņu mēģināja uzstādīt. 2007.gadā, atnākot uz iestādi strādāt, es redzēju, ka līgums jau ir gandrīz beidzies, bet iekārtas nevienā ieslodzījuma vietā nestrādā. No 2007.gada līdz šim brīdim mēs tiesājamies ar šo beļģu iestādi, lai mums vai nu atdotu naudu, vai nu palaiž šis iekārtas. Iekārtas kopumā pa visām ieslodzījuma vietām izmaksāja, ja nemaldos, ap 800 tūkstošiem latu.
Eksistē arī dažādas lētas telefonus uzraugošās aparatūras, kas dažās mūsu ieslodzījuma vietās ir iegādātas, un mūsu operatīvie darbinieki ar viņām strādā. Tās strādā diezgan veiksmīgi, tāpēc arī šie telefoni tiek ļoti ātri atklāti.
Pēdējā laikā ir bijuši vairāki gadījumi, kad, kādā no cietumiem ierodoties tieslietu ministram Aigaram Štokenbergam (V), notiek kādas nelikumības – pārķer mobilo tālruni pārmetējus, pakaras ieslodzītais. Vai nebaidāties, ka šo notikumu dēļ esat ministram "zem lupas"?
Es no šīm pārbaudēm nebaidos un uzskatu, ka darbu pildu savu iespēju robežās un pēc labākās sirdsapziņas. Neuzskatu, ka esmu izdarījis kaut ko sliktu. Tās ir ministrijas iespējas mani kontrolēt, kontrolēt manis vadīto iestādi. Kā būs, tā būs!
Intervijā "Delfi" ministrs teica, ka cietumos joprojām ir pārāk augsts ieslodzīto blīvums, esot problēmas ar neefektīvu resursu lietošanu. Piemēram, Jēkabpils cietumā esot ar oglēm kurināma katlumāja, kas neesot efektīvi, jo oglēm vien tiek tērēti aptuveni 100 tūkstoši latu gadā, un varētu ieviest kādu efektīvāku sistēmu. Kā Jūs to komentētu?
Ieslodzījuma vietu sistēmas darbinieki cenšas dažādos veidos līdzekļus ekonomēt, neuzskatu, ka darbinieki kaut kādā veidā šos resursu ne tā izmanto. Protams, arī Daugavpils cietumā izmanto akmeņogles - gadā apmēram 700 tonnas, tur arī tvaika katli, kas strādā no 1967.gada, sen būtu jānomaina. Iespējams tas līdz šim nebija.
Varbūt to varēsim tagad, kad ir iespējams pieteikties Eiropas Savienības projektiem par apkures sistēmu uzlabošanu. Mēs esam sagatavojuši visu dokumentāciju un pieteiksimies. Atklāti runājot par Jēkabpili – jā, tur ir bijis iespējams pievilkt gāzi, bet tas tur līdz šim nav izdarīts, jo, kā mēs ļoti labi zinām, gāzes pievilkšana maksā ļoti lielu naudu. Man tādas naudas nav. Es daudzās ieslodzījuma vietās nespēju sagādāt darbiniekiem formas apģērbu, tad par ko mēs varam runāt!
Ja man kā iestādes vadītājam būtu atļauts ar šiem 30 miljoniem gadā, kas man tiek iedoti visas sistēmas uzturēšanai, rīkoties tā, kā mēs rīkojamies ar savu naudu kabatā - no viens kabatas pārliekot otrā - tad to būtu daudz vienkāršāk izdarīt. Bet man ir konkrēta reglamentēta nauda atalgojumam, konkrēta reglamentēta nauda ēdināšanai, pakalpojumiem. Nedod Dievs, es kaut ko izmantošu! Tāpēc mēs darām to, ko spējam, ar to naudu, kas mums ir iedalīta.
Es neuzskatu, ka ieslodzījuma sistēmas darbinieki stāv uz vietas, mēs ļoti daudz reāli darām tāda taustāma darba, kas paliek ne tikai šogad, bet arī nākotnē. Piemēram, sakārtotais Brasas cietums, drīzumā sakārtotā Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestāde. Vecumnieku cietums, kur no viena maza ganāmpulka ir izaudzēts liels govju ganāmpulks ar ieslodzīto palīdzību, kur govis tiek izsolītas, nauda tiek izmantota ieslodzīto vajadzībām un šī ganāmpulka papildināšanai.
Protams, līdzekļi ir tik, cik ir, un salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm mēs esam, ja neteiksim uz pēdējā pakāpiena, tad netālu no tā. Piemēram, viens ieslodzītais Vācijā izmaksā 500 eiro dienā, Norvēģijā ap 300 eiro dienā, Latvijā viņš izmaksā knapi 10 eiro dienā.
Latvijas pensionāriem tie 10 eiro dienā liktos gana daudz...
Jā, bet tajā ietilpst viņu [cietumnieku] apsardze, uzraudzība! Mēs nodrošinām telpu un visu citu objektu pastāvēšanu un darbošanos, nodrošinām ieslodzīto ēdināšanu un visu pārējo, kas ar viņu ikdienā notiek. Ja tiem pašiem pensionāriem vai kaut pusei Rīgas vienā dienā atslēgt silto ūdeni, kas notiktu? Nekas nenotiktu! Bet, nedod Dievs, vienu cietumu atslēgs no siltā ūdens ziemas laikā, domāju, ka problēmas būs visā valstī. Ieslodzītie noteikti panāks kaut ko. Padomāsim par fizisko pusi, ko viņi var izdarīt ieslodzījuma vietā! Daudzi sabiedrības pārstāvji nesaprot to, cik nopietnas ir ieslodzījuma vietas un cik nopietni pret tām ir jāattiecas. Kad es vēl nestrādāju šai iestādē, man arī likās, ka te viss notiek pats no sevis.
Runas, ka cietumos telpas ir vecas, tie ir nemoderni, ilgst jau gadiem. Kāpēc šīs problēmas joprojām nav atrisinātas?
Tāpēc, ka es nespēju pārliecināt augstāk stāvošo vadību, ka ir vajadzīgas būtiskas izmaiņas, kaut gan mēs to stāstam un rādām, to raksta arī daudzas starptautiskas organizācijas, ka šie apstākļi ir slikti. Varbūt ir nepieciešams ne tikai mums, bet kopīgi arī pārējiem sabiedrības locekļiem to saprast?! Tikpat labi ir iespējams kādiem privātiem komersantiem ņemt to ieceri savās rokās un uzcelt pāris jaunas ieslodzījuma vietas, par ko valdība pēc tam laika gaitā samaksās.
Igaunijā tūlīt pabeigs pēdējā cietuma izbūvi, un igauņiem būs izbūvētas visas jaunas ieslodzījuma vietas, tā viņi reāli varēs cīnīties ar noziedzību. Mēs zinām, ka cilvēki, atrodoties vienā lielā telpā barā, ar ko viņi nodarbojas - ar pārrunām un viens ar otra izglītošanu, un ne jau par biznesa plāniem. Ja viņi atrodas katrs savā kamerā un ar viņiem katru dienu strādā resocializācijas darbinieks, protams, tas dotu labāku rezultātu, nekā kamerā, kur ir 10 vai 40 un līdz pat 100 ieslodzītajiem. Tās ir tā saucamās brigādes, kur ir viens liels gaitenis, kuram abās pusēs ir gultas un šajā telpā atrodas 50 - 60 ieslodzītie. Tā tas diemžēl ir!
Mēs esam runājuši par šim lietām ar ministrijas pārstāvjiem un esam bijuši arī Saeimas komisijās, bijušas vēstules par šim problēmām, bet diemžēl tas viss ir tikai dokumentu līmenī. Ir bijušas izstrādātas programmas, ka no tāda līdz tādam gadam tiks renovēti tādi un tādi cietumi, tiks likvidētu tādi cietumi, un to vietā cels jaunus. Šie plāni ir palikuši uz papīra.
Cik daudz reizes Latvija zaudējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā dēļ problēmām cietumos?
Tāds visnopietnākais bija pagājušajā gadā, kad mēs zaudējām (Red.: Par izvarošanu notiesāts vīrietis vinnēja ECT, sūdzoties par necilvēcīgiem apstākļiem cietumā. Viņam par labu no Latvijas piedzina 8223 latu kompensāciju.). Mūsu pašu darbinieki sūdzības izskata uz vietas, ikdienā mēs saņemam 20 - 30 sūdzības. Protams, mēs ejam uz tiesām un atspēkojam ieslodzīto teikto par cietumiem, stāstām, ka mēs speciāli viņiem dzīves apstākļus nepasliktinām, bet gan darām visu, lai tos uzlabotu. Tiesas tam piekrīt.
Katrā gadījuma nav bijis tik liels tiesu materiālu pieplūdums Eiropas tiesās. Ieslodzītie arī saprot, ka viņi nevar daudz pieprasīt, ka valstī nav tādu iespēju. Arī viņi ir diezgan saprotoši, saprot, ka tiem pašiem pensionāriem nepietiek līdzekļu.
Pirms pāris gadiem Jūs zaudējāt tiesās, kur vērsāties, prasot atjaunošanu Ceļu policijas pārvaldes priekšnieka amatā. Toreiz minējāt, ka varat šo lēmumu apstrīdēt arī ECT (red.: 2004.gada 30.novembrī beidzās Valsts policijas vadības Sabiedriskās drošības pārvaldes darba optimizācija, un tajā iekļauta arī Ceļu policijas pārvalde, tādēļ Puķīte zaudēja amatu, bet par jauno Ceļu policijas biroja priekšnieku tika iecelts Edmunds Zivtiņš).
Esmu zaudējis.
Arī ECT?
Nē, nē, es ECT negriezos un droši vien arī negriezīšos. (Smejas) Latvijas tiesas pateica "nē", un man pietika ar to.
Šobrīd visos cietumos ir iespējas ieslodzītajiem strādāt?
Kaut kāda iespēja ir visos cietumos, bet uz doto brīdi ir zems komersantu pieprasījums, jo nav ko pasūtīt. Viņiem nav preču klāsta, ko varētu ražot ieslodzītie, krīzes situācija ir skārusi arī viņus.
Cietumi nav tās iestādes, kurās strādājot, viņiem būtu kādi atvieglojumi. Nākt strādāt ieslodzījuma vietās, ieguldīt te līdzekļus, viņi neuzskata par pareizu, jo neredz atdevi - nav ne nodokļu atvieglojumu, nav nekādu citu atvieglinājumu. Mēs viņiem izīrējam telpas par ļoti minimālām cenām, piedāvājam brīvās darba rokas. Bet tik un tā viņus tas neapmierina. Protams, ir tādas firmas, kas pie mums strādā ilgu laiku, kā tas ir Brasas cietumā, kur šuj armijas apģērbus, Iļģuciema cietumā, kur arī šuj dažādus apģērbus, Jelgavā šuj apģērbus. Bet kopumā pa visām ieslodzījuma vietām labi ja kādi 15% ir nodarbināti.
Mēs nodarbinām arī paši ieslodzītos, viņi gatavo, risina apkures problēmas, ir elektriķi un citi nodarbinātie, bet tas sastāda minimālu daļu no ieslodzītajiem, kuri reāli varētu strādāt.
Un kāpēc tik maz strādā, paši to nevēlas?
Negribēšana ir viens. Mēs nevaram vairāk viņiem maksāt par šo darbu. Bezmaksas sabiedriskajos darbos iesaistīti vismaz 70% ieslodzīto. Lai viņi varētu strādāt un par to saņemt naudu, tas ir ļoti mazs procents no tiem, kas varētu strādā.
Šobrīd uz apsūdzēto soliem sēž dažādas amatpersonas, turīgi cilvēki. Kā ir ar viņiem, ja viņus sodīs ar reālu brīvības atņemšanu, viņi nonāks turpat, kur visi pārējie?
Nekādi labāki apstākļi viņiem netiks piedāvāti! Izņemot tos, kas ir mūsu bijušie kolēģi - policisti, robežsargi, Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki, deputāti. Viņu aizsardzības dēļ viņi atrodas Rīgas Centrālcietuma speciālajā nodaļā, kura neatšķiras no citiem cietumiem. Tikai šis kontingents ir savādāks. Taču gribētu teikt, ka laikam ieslodzījuma vietas arī viņus padara par savādākiem cilvēkiem, daži no viņiem sāk piekopt reālu noziedznieka statusu un izmanto tās pašas metodes, kādas izmanto parastie ieslodzītie.
Daudz kas ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem, kā viņi pavada laiku ieslodzījumā. Man ir dažādas domas par cilvēkiem, kuri ir bijuši cietumos, daži pēc cietuma pat kļuvuši par deputātiem, atrodas augstos amatos. Ja reiz cilvēks ir izgājis cauri šai pārbaudei, varbūt tas viņam ir palīdzējis.
Kādas ir šī gada prioritātes cietumos, ko cerat paveikt?
Šogad mēs esam saņēmuši par vienu miljonu un 200 tūkstošiem vairāk naudas. Šos līdzekļus izmantosim, lai sakārotu siltuma sistēmu un ventilāciju. Pieteiksimies jauniem ES grantiem dažādiem remontiem. Šogad vēl noteikti mēģināsim sakārtot kopējo ieslodzīto uzraudzīšanas sistēmu, lai prasības būtu vienādas. Veiksim nopietnu darbu, lai pie mums nāktu strādāt cilvēki, jo mums joprojām ir liels nekomplekts - nav apsargu, uzraugu, arī virsnieku. Neraugoties uz to, ka ir bezdarbs, cilvēki nevēlas strādāt militarizētās iestādēs. Tas ir saistīts ar to, ka Latvijā vairs nav obligātā militārā dienesta, jo agrāk jaunieši bija raduši pie kārtības un viņiem vieglāk bija pārnākt no dienesta strādāt.
Cik apsargs šobrīd saņem uz rokas?
Minimālā alga ko saņem apsargs ir 230 lati uz rokas mēnesī, papildus ir samaksa par nakts stundām.
Vai šī summa motivē, jo galu galā tā nav tāda saulaina, pozitīva vieta, kur strādāt?
Es pats uz sevis esmu to izjutis, ka tā nav tā saulainākā vieta, kur ieejot tu paliec apgarots! Ir ļoti grūti strādāt ieslodzījuma vietā, un būtu labi, ka to kāds saprastu un algas palielinātu. Pie labākas gribas nevaru samazināt darbinieku skaitu un uz tā rēķina citiem maksāt vairāk, jo ir konkrētas prasības, cik jābūt uzraugiem stāvā. Tāpat jau mēs iztiekam ar pašu minimumu. Jaunajiem, kas nāk, mēs skaidrojam, kāds tas darbs ir, kādas ir viņu perspektīvas. Daudzi jaunieši nāk, jo cer, ka varēs pastrādāt kādā Eiropas valstī šādā pašā sistēmā, dažiem tas izdodas.
Pašreiz mēs vēl turamies uz ūdens un mūsu profesija vēl ir pieprasīta, ceru, ka turpmāk arī tā būs.
Zemais atalgojums, drūmā vide nerada korupcijas risku, neietekmē drošību, ja ir iespēja piepelnīties, kādam turīgam cietumniekam piegādāt mobilo telefonu?
Riski ir katru dienu, un tie rada zināmu spriedzi ne tikai starp maniem darbiniekiem, bet arī citu tiesībsargājošo iestāžu darbinieku vidū. Viņi labāk gribētu strādāt vienā darba vietā un saņemt tos 600 - 700 latus. Ar pilnu atdevi nostrādā darba stundas, konkrēti atbildi par Jāni un Pēteri, apčubini konkrēto ieslodzīto no visām pusēm. Tas gan nenozīmē, ka šis ieslodzītais tiktu lutināts, tieši otrādāk – viņš tiktu 24 stundas uzraudzīts, ar viņu runātu. To dara norvēģi, viņiem uz vienu ieslodzīto ir divi darbinieki, šie darbinieki katru dienu pavada vairākas stundas, un cietumnieku domāšanas veids tiek pārstrādāts, viņiem tiek iestāstīts, kā ir jādzīvo, un sliktās domas tiek atvirzītas.
Lai to darītu mūsu darbinieks, viņam ir labi jāmaksā. Šobrīd viņš domā par to, kā ātrāk pabeigt maiņu, lai dotos uz otru darbu. Mēs, protams, dodam atļaujas papildu darbos strādāt tikai tiem, par kuriem zinām, ka viņš spēs šos darbus savienot.
Garantijas nevar būt ne par vienu. Procesi cilvēka galvās notiek dažādi. Ja darbinieki, kuri strādā cietumā, redz, ka šodien tiek atvests uz cietumu viņa bijušais kolēģis par to, ka viņš par dažiem desmitiem latu ir ienesis narkotikas, par ko ir bargi sodi, tad viņš aizdomāsies. Ar šiem darbiniekiem ir jārunā, kas var notikt, ja viņš narkotikas cietuma ienesīs.
Kā katru gadu šogad būs arī atpūtas dienas Salacgrīvā. Tur piedalās visi darbinieki.
Jums tajās pagājušajā gadā bija viens incidents (Red.: Pērn policijā vērsās kāda nepilngadīga meitene, vainojot kādu Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) ikgadējo sporta spēļu dalībnieku vardarbīgā dzimumtieksmes apmierināšanā. Iesniegumā bija teikts, ka noziegums noticis Salacgrīvā pēc ikgadējām pārvaldes sporta spēlēm).
Incidenti mēdz būt visur. Es par to absolūti nebaidos. Tas incidents kādā brīdī var būt arī šeit, kādā no kabinetiem vai uz ielas. Es domāju, ka tas ir atrisinājies un tur nekādas problēmas nav, ja būtu, tad tās būtu turpinājušās.
Bet process tika ierosināts!
Noteikti - ja ir iesniegums, tad ir arī process! Šāds process var būt ierosināts da par jebko un jebkurā vietā! Tas nav iemesls, lai mēs neturpinātu šo [sporta spēļu] tradīciju un cilvēkus vienreiz gadā neaizvestu pie jūras, lai viņi divas dienas atpūšas, uzspēlē bumbu, padzied. Tas ir mūsu privāts pasākums jau trešo gadu pēc kārtas, kuram izmanto privātos līdzekļus.
Dzīvē notiek dažādas lietas, arī tādas, kādas minējāt. Tā nav liela traģēdija, tā varbūt ir neuzmanība no jauniešu puses, šajā situācijā tā droši vien tika atrisināta. Vismaz man nekādas tālākas informācijas par šo lietu nav. Process, kurš tika oficiāli iesākts, tika arī oficiāli izbeigts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
