Ar Sabiedriskās politikas centra “Providus” pētnieci Dr.hist. Mariju Golubevu un ĪUMSILS nacionālo minoritāšu departamenta direktora vietnieku, Rīgas Stradiņa universitātes docentu Dr. Art. Denisu Hanovu sarunājas dialogi.lv galvenā redaktore Anna Stroja.

Anna Stroja: — Kā jūs abi atbildat uz jautājumu par savu tautību?

Marija Golubeva: — Šo jautājumu man uzdod tikai ārzemēs. Cilvēkiem Latvijā svarīgākais ir tas — kādā valodā tu runā. Viņiem viennozīmīgi priekšstats par nacionalitāti ir saistīts ar etniskumu. Viņi tevī klausās, klusībā izdara secinājumus un parasti pat nevaicā, kas tu esi. Citās valstīs nacionalitāte nozīmē pilsonību. Izņēmums ir Krievija: tur, tikko izdzirdējuši manu krievu valodu bez akcenta, uzreiz pieņem, ka esmu krieviete.

Deniss Hanovs: — Esmu atbildējis un atbildu atšķirīgi (pēdējo dažu gadu laikā šī atbilde ir mainījusies). Daļēji tas sakrīt ar Marijas teikto. Ārzemēs es parasti saku, ka esmu latvietis. Un paskaidroju, kā saprotu šo jēdzienu. Pagājušogad es sev nejauši izdomāju jaunu formulu, kas man izrādījās ērtāka “krievu izcelsmes latvietis”. Tādā veidā apvienoju abas identitātes. Krievisko, kura balstās uz krievu valodu, krievu literatūru un vēsturi, un to, kurai es vēlētos piederēt un kura vēl pagaidām nav šeit pilnīgi izveidojusies — Latvijas identitāti.

Anna Stroja: — Domājot par infotelpas nosaukumu parādījās vārdiņš — citruss (no vārdiem cits un rus — krievs). Cik lielā mērā jūs jūtaties kā “citi krievi”? Es ar to domāju citus kulturālajā pretstatījumā kā Krievijas krieviem, tā arī, iespējams, arī vietējai krievu kopienai.

Marija Golubeva: — Attiecībā uz Krievijas krieviem, tad atšķirību ir tik daudz, ka drīzāk varētu apspriest jautājumu par līdzībām. Tik ļoti lielā mērā tā ir cita valsts, cita mentalitāte, cita dzīves uztvere. Runājot par diasporu, — eksistē krievu izcelsmes ļaudis ārpus Krievijas, bet viņi ir tik dažādi. Ja aplūkojam Latvijas krievvalodīgo, tad šeit, manuprāt, ir daudz dažādu detaļu. Piemēram, ar cilvēku ar augstāko tehnisko izglītību, kas uzaudzis Padomju Savienībā, kurš, iespējams, ne pārāk labi pārvalda latviešu valodu un kuram ir man nepieņemami politiski uzskati, man ne visos jautājumos būs viegli atrast kopīgu valodu. Taču vienlaikus ir pietiekoši daudz arī tādu kompaktu grupu, kurās šāda atsvešinātība būs mazāka.

Anna Stroja: — Tātad tas ir jautājums par referentu grupu, kurā kopējo pazīmju skaits ir lielāks, ne tikai valoda?

Marija Golubeva: — Valoda man vispār nekalpo par etniskās kopības pazīmi.

Anna Stroja: — Bet kas tad kalpo?

Marija Golubeva: — Ja godīgi, nekad neesmu aizdomājusies par savu etnisko identitāti, neesmu pat pārliecināta, ka man tāda vispār ir. Un tas man nav radījis psiholoģiskā diskomforta sajūtu. To reizēm nespēj saprast cilvēki, ar kuriem, man ir nācies runāties, jo daudziem no viņiem tā ir ļoti svarīga viņu personīgās identitātes sastāvdaļa. Bet man individuālā identitāte ir svarīgāka par kolektīvo, un man sagādā problēmas sevi piesaistīt kādai grupai, izņemot Latvijas pilsoņu un eiropiešu grupu.

Pilnu sarunas “Krievu izcelsmes latvieši” tekstu lasiet ideju vietnē “Dialogi.lv”!