— Jā, pie mums to svin jau ļoti sen, tie ir populāri svētki.
— Jau vairākus gadsimtus ar frančiem saista daudzus stereotipus. Viens no tiem — franči ir pasaulē labākie mīlnieki. Kā jums šķiet, vai šis stereotips atbilst patiesībai?
— Jūs taču zināt, ka ar stereotipiem tā gadās bieži vien: tie reti atbilst reālajai dzīvei. Par frančiem es varu teikt: mēs cenšamies būt laipni un jauki, bet, runājot par visu pārējo, manuprāt, arī pārējā pasaule ir progresējusi.
— Kā jums šķiet, vai mīlestības un ģimenes jautājumos ir nacionālas atšķirības?
— Visdrīzāk ir atšķirības sieviešu un vīriešu uzskatos. Manuprāt, strīdoties par to, kas ir svarīgāks: mīlestība vai sekss, uzvar mīlestība. Mūsu laikos vieglums, ar kādu var apgūt daudzveidīgas seksa tehnikas, varbūt pat samazina mīlestības svarīgumu. Vīrieši vēlas mīlēties, bet sievietes pirmām kārtām vēlas, lai viņas mīlētu. Atšķirības slēpjas tieši šeit. Ja jau sievietes vēlas, lai viņas mīlētu, tad vīriešiem ir jāpiepūlas, lai piespiestu sevi mīlēt.
Šeit jau tiek skartas demogrāfijas un dzimstības problēmas. Sievietes vēlēšanās radīt bērnu tik tiešām ir milzīga. Tā jau bērnībā rodas mazai meitenei.
Jebkura maza meitenīte vēlas bērnu — no sava tēva. Tas ir normāli. Pēc tam, sabiedrības iespaidā, tas mazinās. Meitene mācās un negrib kļūt par māti pārāk agri. Viņā mostas mīlas alkas, rodas vēlēšanās sagaidīt savu pasaku princi. Pasaku princis gan sākumā nevēlas bērnu, vispirms tāpēc, ka viņu vairāk interesē sekss, tikai pēc tam jau ekonomiskie iemesli.
Lūk, kāpēc Francijā arvien palielinās to sieviešu vecums, kuras vēlas bērnus. Parasti pirmais bērns piedzimst ne agrāk kā 26-27 gadu vecumā, bet pēdējais — aptuveni 40 gados. Dažām sievietēm bērni dzimst 40 gadu vecumā, bet līdz ar to rodas dažādas problēmas. Šajā vecumā ir daudz grūtāk pārdzīvot grūtniecību un dzemdības. Protams, mēs, speciālisti, tieši tādēļ eksistējam, lai palīdzētu to risināt. Starp citu, pirmo reizi dzemdējošo māmiņu problēma ir aktuāla ne tikai Francijā, bet arī visā pasaulē. Es teiktu, ka tas ir normāli un visnotaļ izskaidrojami no ekonomiskā un sociālā viedokļa. Pašlaik mūsu sabiedrībā praktiski vairs nav sastopamas sešpadsmitgadīgas māmiņas, protams, tādām nemaz nevajadzētu būt. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, kur kontracepcijas līdzekļi ir pieejami daudz plašāk nekā Eiropā, četrpadsmit un piecpadsmitgadīgajiem jau ir bērni, bet līdz ar to rodas daudz sociālo problēmu. Piemēram, Kalifornijā ir ļoti karsts un visi staigā gandrīz kaili, tādēļ koledžās ir spiesti organizēt silītes jaundzimušajiem. Tas taču ir par traku, vai ne?
— Rīgā jūs ieradāties, lai apmeklētu Francijas vēstniecības atbalstīto konferenci, kurā tiek apspriesti demogrāfijas jautājumi. Vai jūs neieteiktu mums kādu labu recepti?
— Es domāju, ka līdzīgu problēmu risināšana, pirmkārt, ir jūsu — sieviešu — uzdevums. Tieši sieviete izlemj, vai viņa vēlas bērnus, cik bērnu viņa vēlas — vienu, divus, trīs vai vairāk. Šajā ziņā sievietes parasti kopē savas mātes, kaut gan, ja meitene ir izaugusi daudzbērnu ģimenē, vairumā gadījumu viņa nevēlas vairāk kā trīs bērnus. Parasti sievietes vēlas divus bērnus, retāk — trīs, bet dzemdē tikai vienu un arī tad ar lielu pierunāšanu. Kāpēc? Ekonomisku iemeslu dēļ. Lai dzimtu vairāk bērnu, visām potenciālajām mātēm jānodrošina pārliecības sajūta. Viņām ir jāzina, ka, bērnam nākot pasaulē, dzemdību namā viņām tiks nodrošināti labi apstākļi, viņas varēs saglabāt savu darba vietu vai turpināt mācīties, būs pietiekami daudz bērnudārzu utt.
— Vai Eiropā ir labi demogrāfisko problēmu risināšanas piemēri?
— Ļoti labs piemērs ir Skandināvijas valstis, īpaši Zviedrija un Norvēģija (viņiem pašlaik ir ļoti laba demogrāfiskā situācija), kā arī mūsu Francija, kurā trīs bērnu ģimeņu rādītājs ir augstākais Eiropā. Francūzietei bērnu dzemdēšana ir normāla parādība, tā ir daļa no viņas sievietes lomas, un bērni viņai nerada pārāk lielas problēmas. Turklāt mums, frančiem, ir izteikts t.s. kolektīvisma gars, pie mums ir pieņemts, ka ģimenēm jābūt lielām.
— Lūdzu, pastāstiet par savu projektu — par modernās akušieru skolas radīšanu Rīgā.
— Šis projekts ir radies, pateicoties tam, ka esmu pazīstams ar Rīgas Dzemdību nama galveno ārsti, mēs iepazināmies janvāra sākumā. Ko gan mēs, rietumeiropieši, varam iemācīt jums, Austrumeiropas pārstāvjiem? Manuprāt, lietderīgākais, ko vajadzētu pārņemt — tās ir mūsējās akušieru palīdzības tradīcijas. Pie mums akušiere ir atsevišķa profesija, ne tā kā šeit, kur tā ir viena no medmāsu darba jomām, kurā viņas var specializēties. Ar to nepietiek. Eksistē pat Eiropas Savienības direktīva, kurā paredzēts, ka akušierēm jābūt īpašai izglītībai. Un par paraugu ir pieņemts Francijas modelis, jo mūsu akušieru tradīcijām jau ir vairāk nekā trīssimt gadu. Mēs uzskatām, ka vecmātes ir medicīniskais, nevis paramedicīniskais personāls. Mums ir likums, kurā ir precīzi norādīti vecmātes pienākumi: dzemdības dala gadījumos, kuros nav problēmu (80% dzemdību ir tieši tādas) un gadījumos, kad ir radušies sarežģījumi, jo tad ir nepieciešama kvalificētāka speciālista palīdzība. Tas ir ļoti labs modelis — ne jau tāpēc, ka tas ir franču, bet tāpēc, ka tā efektivitāte ir pierādīta laika gaitā.
Otrā atšķirība, kāda pastāv arī Skandināvijas valstīs, ir — dzemdību iestādes organizācija. Visiem ir vienlīdzīgas tiesības uz medicīnisko apkalpošanu, bet mēs esam pazuduši kaut kur milzīgā dzemdību nama kazemātos. Francijā eksistē trīs līmeņu modelis. Pirmajā līmenī nokļūst sievietes, kuru dzemdības nav riskantas, kurām pietiek ar akušiera palīdzību. Protams, ja gadās sarežģījumi, blakus vienmēr atrodas nepieciešamie speciālisti. Ja gadījušies nopietni sarežģījumi, tiem ir paredzēts otrais un trešais palīdzības līmenis.
Otrajā līmenī ir tā saucamās ķenguru kabatas, tajās ievieto bērnus, kuri piedzimuši mazliet agrāk nekā vajadzētu, vai arī viņiem ir kādas īpašas vajadzības. Šiem bērniem nav patoloģisku noviržu, viņiem tikai uz laiku ir nepieciešami īpaši apstākļi, lai normāli attīstītos. Mazuli ievieto īpašā plastikāta kabatā, viņu rūpīgi novēro speciālisti, un lielāko daļu laika viņš pavada kopā ar māti. Visbeidzot — trešais līmenis, kurā nonāk dzemdētāja vai mazulis, ja radušās kādas patoloģijas. Tādējādi tiek samazināta gan māšu, gan zīdaiņu mirstība. Diemžēl es zinu, kādi rādītāji šajā jomā ir te, Latvijā: pēc 1991. gada tie nepazeminās, bet ir pat nedaudz paaugstinājušies. Jaunā akušieru skola veicinās problēmas risināšanu.
— Vai runa ir par jaunas mācību iestādes atvēršanu vai pilnīgi jaunas sistēmas ieviešanu dzemdību palīdzības organizēšanā?
— Varētu teikt, ka jaunā skola kļūs par jaunās sistēmas stūrakmeni. Mūsu piedāvātā sistēma izmaksās daudz lētāk nekā sistēma, kura šeit pastāv.
Sarunas “Francijas receptes Latvijas demogrāfijai” pilnu tekstu lasiet Dialogi.lv!