Pagājis pirmais mācību gads reformētajā vidusskolā ar krievu mācību valodu. Kādi ir pirmie rezultāti un kā, saskaņā ar Satversmes tiesas lēmumu, mēs mērīsim bilingvālās izglītības reformas panākumus turpmāk? Vai tik tiešām skolā notiek reformas sabotāža? Saruna par to — ar ierēdņiem, zinātniekiem, praktiķiem un politiķiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Dialogi.lv diskusijā par izglītības piedalās:

Evija PAPULE, Izglītības un zinātnes ministrijas vispārējās izglītības departamenta direktora vietniece un integrācijas nodaļas vadītāja;

Irīna MASLO, LU profesore;

Irēna FREIMANE, Izglītības attīstības centra direktore;

Viktors GLUHOVS, 40. un 22.vidusskolas skolotājs, Rīgas Domes deputāts (“Jaunais centrs”);

Vineta VAIVADE, Latviešu valodas apguves valsts aģentūras (LVAVA) projektu vadītāja;

Igors VATOĻINS, bijušais skolotājs, laikraksta «Čas» žurnālists, Latvijas krievu kopienas apvienotā kongresa valdes loceklis.

Pēteris VIŅĶELIS, SFL izpilddirektora vietnieks;

Liesma OSE, LU doktorante. Diskusiju vada Anna STROJA.

2005.gada aptauja

Skolēnu zināšanu pašvērtējums mācību priekšmetos latviešu valodā:

  • Pasliktinājies 32%
  • Paaugstinājies 26%
  • Nav mainījies 23%
  • Grūti pateikt 19%

Skolēnu pašsajūta, apgūstot mācību priekšmetus latviešu valodā:

  • Ir grūtības, bet tieku galā 56%
  • Jūtos pārliecinoši 13%
  • Jūtos nedroši, satraukts 31%

Faktori, kas, pēc skolēnu domām, kavē sekmīgu mācību priekšmetu apguvi latviešu valodā:

  • Nepietiekamas latviešu valodas zināšanas 40%
  • Kvalitatīvu mācību līdzekļu trūkums 16%
  • Skolotāju nepietiekamās latviešu valodas zināšanas17%
  • Terminoloģijas nepārzināšana 10%
  • Aptaujā piedalījās 286 Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas mazākumtautību skolu 10.klašu skolēnu.

    — Šī gada maijā, noraidot deputātu prasību atzīt par Satversmei neatbilstošu Izglītības likumā ietverto mācību valodu proporciju mazākumtautību vidusskolās, Satversmes tiesas spriedumā norādīta ļoti būtiska lieta: “Valsts pienākums ir nodrošināt tādu datu ieguvi, kurus analizējot, varētu pieņemt izsvērtus lēmumus, kā arī sabiedrībai, izglītojamiem un viņu vecākiem sniegt informāciju par izglītības kvalitātes izmaiņām un izglītošanas procesa norisi.” Kā bija mērāma reformas gaita gada laikā, kas vēl jāīsteno, novērojot mācību procesu, lai mēs varētu pamatoti runāt vai nu par problēmām vai panākumiem mazākumtautību bērnu izglītības kvalitātē?

    Evija PAPULE: Latvijā pastāv iespēja iegūt datus četros līmeņos — skolas vāktie dati, izglītības pārvalžu apkopotie dati, Izglītības satura un eksaminācijas centra eksaminācijas rezultāti, Vispārējās izglītības departamenta veiktās skolu akreditācijas, programmu licencēšanas un direktoru atestācijas, kā arī starptautiskie pētījumi.

    Esam rīkojuši vairākas konference, kurās par bilingvālo izglītību Rīgas, reģionālajā un starptautiskajā līmenī sprieduši gan eksperti, gan šo izglītības programmu realizējošo skolu pārstāvji. Šobrīd integrācijas nodaļai ir atsūtīti visu to skolu dati, kuras īstenoja bilingvālo izglītību.

    Galvenie secinājumi ir dalāmi vairākos aspektos, bet pozitīvākais ir tas, ka visas skolas ir analizējušas datus no pedagoģiskā nevis politiskā viedokļa. Viņi ir pētījuši, kā mainās atzīmes priekšmetos, kurus vēl māca krieviski, priekšmetos, kurus māca divās valodās, un tajos, ko māca tikai latviski. Šobrīd nav pamata teikt, ka līmenis krītas vai ceļas. Skolas atzīst, ka kvalitāte nav saistīta ar izmantoto mācību valodu.

    Otra lieta: skolas norāda, ka ir mainījusies vecāku, skolēnu un pašu skolotāju attieksme pret reformu un tā ir kļuvusi pozitīvāka, īpaši to cilvēku vidū, kas paši strādā vai mācās latviešu valodā. To cilvēku, kas nemāca latviski, attieksme nav mainījusies. Sliktākais ir grāmatu trūkums un pedagogu zemā valodas kvalitāte, kādēļ tiem nepieciešami papildus kursi. Ir konstatētas lietas, kas ir jāmaina, jāuzlabo, kurām ir jāpievērš uzmanība.

    — Pirms reformas ieviešanas bija ļoti daudz kritikas par to, ka šim procesam nav pietiekama zinātniska pamatojuma. Viens no viskritiskākajiem apgalvojumiem pedagoģiskajā jomā bija, ka bieži nav pēctecības starp to, ko bērni mācījās pamatskolā un to, ko mācās vidusskolā. Vai kaut kas ir mainījies?

    Irīna MASLO: Zinātnieki bija iesaistīti izglītības kvalitātes monitoringa metodoloģijas izstrādē, kas notika 2000.- 2002. gadā. Procesi skolā tiek vēroti un to dara pētnieki visos līmeņos, tie tiek pārraudzīti, sniegts atbalsts un pētīta pedagoģiskā procesa attīstība. Grūtāk ir ar progresa noteikšanu, jo to var noteikt tikai noteiktā attīstības noslēguma posmā. Esam vienojušies, ka tas varētu notikt kā mērījums, skolēniem, kas iesaistīti bilingvālās mācībās, beidzot pirmskolu, trešo, sesto, devīto un divpadsmito klasi. Minētie fakti, ka trūkst materiālā bāze, vajadzīgi kursi: tas liecina par skolotāju nedrošību.

    — Kāda pašreiz ir zinātnieku iesaiste?

    Irīna MASLO: Kad tika izstrādāta bilingvālajai izglītībai par pamatu ņemtā koncepcija, tā tika apspriesta starptautiski, diemžēl diskusiju gaitā atklājās, ka paši mācību plāni nebija visai korekti, bet šogad IZM Konsultatīvā padome prezentēja korekcijas, kur strikti redzam trīs programmas — viena paredz pilnībā pāriet uz latviešu valodu, otra — saglabāt abas valodas, trešā ir ANO izstrādātā programma, kas vairāk uzsver minoritātes kultūras attīstību.

    — Vai pētniekus iesaistīja, kad koncepciju sāka apspriest?

    Irīna MASLO: Jā, tas bija pirmais posms. Tā kā LU Pedagoģijas un psiholoģijas institūts toreiz bija iesaistīts koncepcijas izstrādē, starptautiskie eksperti neieteica to iesaistīt monitoringa un izglītības kvalitātes pētījumos. Bet mūsu institūta doktoranti ar saviem aizstāvamajiem doktoru darbiem šajā procesā ir iesaistījušies.

    Mēs meklējām pozitīvo pieredzi, kas tiešām nodrošina bilingvālās izglītības kvalitāti. Mums ir jāsaprot, ka reforma jau notiek sākot ar 1992. gadu, kad bija ieviestas dažādas jaunas izglītības programmas. Ir pētīta daudzvalodība pusaudžu vecumā, arī vidusskolas posmā. Šobrīd ir izstrādātas pedagoģiskās rekomendācijas — vispārināta pozitīvā pieredze. Valsts un pašvaldību līmenī viss ir sakārtots, bet mikrolīmenī parasti notiek pārrāvumi, jo tas ir saistīts ar katra skolotāja individuālo pieredzi. Pētījumus apgrūtina tas, trūkst pieejamu datu: visus datus par skolotājiem un skolēniem vajadzētu standartizēt, lai tie būtu vienotā datu bāzē.

    Sarunas “Reformas mērīšana” pilnu tekstu lasiet dialogi.lv

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form