Aelita VAGALE: Man šķiet, jūs baidāties, ka es te grasos stāstīt tikai par to, cik viss ir šausmīgi. Es pati darbam daudz izmantoju internetu. Ir svarīgi saprast: ne jau visi cilvēki, kas reizēm lieto alkoholu, ir alkoholiķi, ne visi interneta lietotāji ir no tā atkarīgi. Savukārt interneta atkarību speciālists var noteikt — tāpat kā vielas atkarību vai azartspēļu atkarību. Mēs nesakām bērnam, lai viņš nelieto internetu, taču skaidrojam, kur ir problēmas. Manuprāt, labāk ir aiziet ar meiteni uz randiņu, nevis ar viņu čatot.
Ingus BĒRZIŅŠ: Tas viens otru neizslēdz.
Anna STROJA: Patiesībā es nemaz negrasījos sākt šo sarunu ar atkarības problēmu, paredzot to atstāt uz beigām. Bet, ja jau mēs sākām ar šo tematu, pastāstiet, lūdzu, Vagales kundze, cik sen jūs nodarbojaties ar interneta atkarības problēmu?
Aelita VAGALE: Es to pētu kopš 2000. gada. Man ir bijis apmēram 20 klientu ar šo problēmu, galvenokārt vecumā no 14 līdz 17 gadiem. Centrā manām kolēģēm klientu skaits arī ir apmēram tāds pats, taču, tā kā cilvēki griežas privāti, nekādas statistikas par šiem jautājumiem nav. Nevaru noliegt, ka atkarības iedīgļi meklējami cilvēka personībā.
Anna STROJA: Ir daudz nopietnu un nenopietnu interneta atkarības pazīmju. Par tipisku pazīmi, piemēram, uzskata elektroniskā pasta pārbaudi uzreiz pēc atgriešanās mājās.
Anatolijs GOLUBOVS: E-pastu es mājās nepārbaudu, man jau darbā ar to pietiek. Patiesībā mana situācija ir visai parasta — darba diena man ir saistīta gandrīz tikai ar internetu. Tāpēc, ja tehnisku iemeslu dēļ tīkls pazūd, mans noskaņojums strauji sabojājas. Savukārt ārpus darba internetu izmantoju gandrīz tikai e-pastam. Varu sevi nosaukt par cilvēku, kas no interneta ir atkarīgs profesionāli.
Ingus BĒRZIŅŠ: Pats esmu samērā daudz čatojis un daudz laika pavadījis IRCā. Tolaik, pirms 5-6 gadiem, no tā cieta arī mana profesionālā darbība. Taču virtuālajās sarunās es satiku daudzus šā brīža domu biedrus, ar kuriem man sakrita uzskati politikā, kultūrā. Daudzi tagad paši izstrādā likumus vai pasniedz augstskolās. Ne katrs, kurš čato un izmanto internetu, kļūst par atkarīgo. Tā ka internetam var būt svētīga loma domubiedru atrašanā, paziņu loka paplašināšanā. Un atkarību var pārvarēt!
Aelita VAGALE: No katriem simts aktīviem datora lietotājiem 2-6 kļūst atkarīgi. Mūsu pētījumā noskaidrots, ka 17% skolēnu ir riska grupā. Rīgā šiem jauniešiem potenciāli iespējama arī azartspēļu atkarība. Tikai 7% skolēnu lieto internetu mācībām. Tāpēc ir jādomā, kā padarīt šo vidi drošāku. Mūs satrauc nevis tas, ka jaunieši aktīvi lieto internetu, bet tas, kā viņi to dara.
Ingus BĒRZIŅŠ: Manuprāt, vecākā paaudze nemāk saviem bērniem parādīt, kam internets ir noderīgs. Parādīt, ka, rau, to vajag pārslimot, bet, lūk, tas ir noderīgs. Tā kā par grāmatām var pateikt: tā ir Daniela Stīla — sēnalas; tas ir Vonnegūts — lasi droši; tas ir Francis Kafka — paaudzies un lasi tad. Par internetu viņiem trūkst zināšanu, un bērniem trūkst laba piemēra.
Aelita VAGALE: Datoru izmanto aukles vietā, bet pēc tam žēlojas, ka bērns norobežojies.
Degi KARAJEVS: Un vēlāk viņi, par to pašu bērnu domājot, datoru pārdod. Patiesībā, manuprāt, neeksistē atkarība no interneta, spēļu automātiem, alkohola. Vienkārši ir cilvēki, kuriem ir problēmas, kuru dēļ viņi ar to visu tā aizraujas. Un par pozitīvo runājot, es ar savu sievu iepazinos internetā. Turklāt internets var ļoti daudz piedāvāt. Cilvēkam ir vieglāk runāt ar klaviatūru nekā ar otru cilvēku. Tāpēc internetā izplatīti anonīmie ārsti, tur cilvēks var vaicāt par savu problēmu, ja viņam ir kauns to darīt klātienē. Turklāt bieži tur pat nav, par ko kaunēties. No vienas puses, sanāk, ka bērns dzīvo datorā, telefons un draugi viņam vairs nav vajadzīgi. No otras puses, gan jau arī jūsu vecākiem bija iebildumi pret jūsu dzīvi.
Anna STROJA: Jāatzīst, ka dators un tā iedarbība uz cilvēku pagaidām nav labi izpētīti. Varbūt informācijas sniegšanas metode: reizē vairākās plaknēs, ar ātru attēla maiņu pārāk noslogo redzes uztveri, tas arī rada pārmērīgu uzbudinājumu.
Degi KARAJEVS: Es šobrīd skatos uz jums un vienlaikus skatos ārā pa logu, redzu kopplānu un detaļas. Un datorā ir tieši tas pats.
Aelita VAGALE: Izplatīta ir cilvēku iedalīšana pēc vadošā uztveres kanāla: ir tādi, kuri labāk uztver redzes informāciju, ir tādi, kam vadošā ir dzirde, un tādi, kam svarīgas ķermeņa izjūtas. Dators, neapšaubāmi, vislabāk piemērots «vizuālistiem».
Par ārsta konsultācijām internetā vēlos piebilst, ka mums no 2001. gada pastāv e-konsultēšana. Šādu konsultēšanas veidu izvēlējušies klienti man ir, taču šāda veida konsultēšanā man trūkst iespējas lasīt neverbālos signālus: pozu, mīmiku, cilvēku žestus. Turklāt, ja, teiksim, cilvēks man atklājis, ka viņš domā par pašnāvību, bet pēkšņi tehnisku iemeslu dēļ pazūd interneta sakari, tas var izraisīt lielu trauksmi gan viņam, gan man. Protams, arī klātienē viņš var izskriet no mana kabineta, tomēr tā ir pavisam citāda situācija.
Degi KARAJEVS: Te nu jums pilnīgi piekrītu. Vēl viena lieta, kas mani apbēdina interneta sakarā, ir tāda, ka tur ir pārāk viegli visu publicēt. Ne tā, kā uz papīra. Ja tā nebūtu, tad tur nebūtu arī tik daudz drazas.
Sarunas "WWW-laikmeta pulss" pilnu tekstu lasiet Dialogi.lv!