close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Manu tumšāko dvēseles upi Tu nebridīsi un nepeldēsi tajā un neatpūtīsies ēnainajos krastos… nemērxi pirxtus duļķainajā ūdenī un nemēģināsi nobaudīt malciņu melnās vircas, kas peld pa virsu kā plāna, tomēr netīra krējuma kārtiņa…pat laivu nestumsi, lai mēģinātu pārkļūt pretējā krastā…domā tur ir labāk?… maldies… kā vienmēr - maldies pats savu vēlmju mutuļos… vēlies, lai man nebūtu tumšo upju… Tev gribētos redzēt mani baltu, tīru un netraipītu… tādu, lai var likt galvā mirtes sulīgo vainagu, nekautrēdamās skatīties Dievam acīs…par vēlu… nav vairs mirtes… tās novīta mirklī, kad melnā straume rēcoši, plašiem lauvas lēcieniem nomedīja saknes, sapūdēja netīrumu važās… nomira mirtes… toties man tagad ir sava upe… bet Tu tajā nepeldēsies… tikai pavērsi acis un no droša attāluma uzmetīsi skatienu… mirklīgu, tādu, lai neuzspēj pieķerties kaut kam konkrētam… tikai sekundes simtdaļu kā izšaujoties cauri ar ātrvilcienu… tikai gara, saplūdusi līnija, pat konkrētas krāsas nepastāvīgās aprises nelec ārā… būs vienkārša upe, gandrīz kā Tavējā… ar vienkāršiem, gaumīgiem krastiem, kas reizumis pārtop nelielās kraujās, bet jau pēc mirkļa atkal kļūst līdzeni… zaļgans ūdens slacīs smiltiņas un sērvītola skumjie zari radīs piepildījumu upes mierīgajā dzelmē… viss tieši tāds kā Tev… no attāluma… mirklīgi… pēc tam Tu nevarēsi teikt, ka esmu kaut ko no Tevis slēpusi… neizstāstījusi… neparādījusi… Tu taču biji pie upes… redzēji… nav svarīgi kā, bet redzēji… Tu biji apmierināts, jo es Tev parādīju tieši to, ko Tu vēlējies… tagad nevajag jautāt un pārmest, jo upe ir mana… tumša, smaga… tomēr mana - pagātne… es jūtu, ka netālu no tās veidojas strautiņš… to veidoji Tu… dzidrs… gurxtošs un skaisti dziedošs strautiņš… vai nav mīļi… tas ir Tavs, manī radīts… vēl vārgs, bet tam ir izredzes… es to saku tik pārliecināti, jo jūtu, ka tajā sāk iedēstīties nelieli akmentiņi….. rītdien es Tevi aizvedīšu pie avotiņa un Tu varēsi nobaudīt saldo ūdeni, palūkoties savā atspulgā un noskalot sakarsušo augumu… rītdien es to izdarīšu, jo šodien vēl nespīd saule, bet rītdien tā būs… un parīt būs un aizparīt būs… man ir slikta priekšnojauta… mans strautiņš šķiet ir izvēlējies nepareiza virziena gultni… kaut kā ne pārāk taisns ir viņa ceļš, tas novirzās… ne tagad, nē… pēc laika… es to nespēšu mainīt… tāpēc, ka būšu par vāju, bet Tu par nespējīgu, lai apturētu notiekošās pārmaiņas… strautiņš, tas dzidrais, maigais, rotaļīgi saulainais strautiņš saplūdīs ar tumšo, verdošo upi… viņi kļūs par vienu veselu… iņ - jaņ… melnbalts… kā jau viss pasaulē… bez robežām un konkrētām līnijām… ir ēnas… ir nojausmas… ir plūdums, bet nav kontūru… skaidri iezīmētu līniju… nav melns vai balts… es skaitu sekundes, kad tās paies, Tu vairs nespēsi mainīt neko, gultne tix iedomāta un virzīta… to virzīs trīs neapstrīdami spēki… pagātne, tagadne, nākotne - piecas… četras… trīs… divas… viena ………………beigu sākums saplūst ar sākuma beigām……………………… ir laix……………...
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form