Es gribētu kā klusa upe tecēt gar Tavām kājām, bet Tavas kājas ir aizsoļojušas. Nevaru vairs sameklēt, kur Tavi pēdu nospiedumi. Tu arī tos esi savācis?! Skopulis… Kad aizgāji, Tu neatstāji pat puteklīti. Tikai mani, kas kā apzagts bērns mētājās pa pasauli un nevarēja atrast pats sevi. Tu mani aizmeti kā izdzertu alus pudeli. Tu pat nevarēji to aiznest uz taras pieņemšanas punktu?! Bet tagad…
Neskaties tagad manās acīs! Tas ir aizliegts. Tu domā, ka spēlē šahu un vari staigāt uz priekšu divus lauciņus, bet atpakaļ vienu? Mēs visi gribētu nerēķināties, mētāties, aizmirsties un peldēt pa dzīvi kā mākoņspalvas… Mēs visi gribētu spēlēties pa dzīvi, spēlēties ar dzīviem cilvēkiem, palēkāt pa citu galvām, uzdancot kādu tautas deju, tad pārdomāt un doties garā ceļojumā uz Tibetu, jo vienkārši viss ir apnicis…
Tu, ceļiniek, atkal pie manām namdurvīm. Un ko mēs darīsim? Vai noskūpstīt visas lāses uz Taviem vaigiem? Vai apvīties ap Tevi kā liānai, apviņķelēties, kā skrūvei dziļi ieurbties? Pienaglot Tavu sirdi sev cieši klāt, uzkārt kaklā? Vai tēlot Māti Terēzi un veldzēt Tavas ilgošanās, kas pēkšņi uzplaiksnījušas kā komētas aste?
Ak, tagad Tu gribi mani arī neieredzēt?! Ja nav Tev, lai nav nevienam… Tu sit un saukā par staiguli. Tu kliedz visai pasaulei, cik ļauna esmu. Ceļiniek, vai gan tas nebiji Tu, kas, pagriezis muguru, saldi dusēja vienaldzības miegā, kad lūdzu Tavas acis – lai tās mani sasilda? Vai tas nebiji Tu, kurš aukstu sirdi vērās manī ikreiz, kad alku Tavu pieskārienu?
Es taču teicu jau sen – dots devējam atdodas…
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
