Kā mīlnieki apskurbuši mani vārdi. Tie negrib apstāties. Tiem nepietiek. Tie aizrāvušies plūst uz Tevi. Apvijas kā efejas stīgas. Savelkas cieši, lai nepazustu. Rāpjas pa Tavām lūpām kā kaislīgi skūpsti. Augstāk. Un, izslāpuši atbildes, ielūkojas acīs.
Tavas acis veras kā skumju atmiņu spoguļi. Aizmirsušās vakardienas saulrietā. Un tur maniem vārdiem vairs nav vietas.

Tie apstājas. Klusē. Pavērš skatienu sāņus un aizver plakstus. Nobirst pār Taviem vaigiem.

Es pametu. Kā izirušu pērļu virteni pie Tavām kājām. Savus vārdus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit