Sniegu laikam kaisa
Lai leduspuķes uzziedētu
Ziedētu koki un ēkas
No lietus laikam izdīgst upes un ezeri
Nez, kura bija pile okeānam
Saules staru sēklas tomēr ne visās sejās izaudzina smaidu
Reizēm tas it kā ir nobriedis, reizēm pārāk vecs ir pavisam
Nepatīkami, jo ziedlapiņas jau sen ir nobirušas
Bet mīlestību manī tu iesēji veiksmīgi, turklāt,
Viņa to vien dara, kā zied, tad, kad tu garām ej, /Vienmēr zied, kad garām tu paej
Laikam vesels krūms izaudzis
***
Liekas, brīnumi caur tavu acu plakstiem acis paver
Veltīts XVI
Vējš šodien manā meldru būdā ir nepieklājīgs
Un ārā izkāpj pa logu
Jasmīni ar savu smaržu apstādinājuši
Visus, laiku, mani
Es ceru, ka šajās lamatās iekritīsi arī tu
Lamatās bez ēsmas
Jo nav jau, ko dot pretī tev
Veltīts XV
Uzmini, kuri mani dzejoļi veltīti tev
Sauc kuru gribi, nekad nebūsi kļūdījusies
Kārtējās blēņas I
Vannā ne noslīkt ne aizpeldēt uz laimīgo salu
Esmu par lielu priekš šīs jūras
Esmu kontinents
Siržu lauznis Variācija I
Neļauj viņam sirdī ienākt
Laid visapkārt viņam sienas
Labāk palikt ir tev vienai
Salauž sirdis laužņi tādi
Lauž uz pusēm kaut ko tādu, kura katra šūna grib ar otru šūnu savienoties, kopā būt
Ik katrai šūnai otra šūna tuva, mīļa ir