Pēc visa beidzot – vilcienā.

Šķind glāzītes uz galdiem,

Vaļā apkakles plīst.

Šeit viss atgādina trauksmainus augļus,

Vīnogas, kas badās,

Līdz piere asinīs.


Ielas, stacijas, lidlauki – viss

Pieved mūs pie saullēktiem,

Un mēs jau esam aiz.

Mēs pārskrējušies, iekrituši kā bedrē,

Skarot vienam otru – jūtam gaiss.


O, Blēz, vīlies ir tavs gadsimts!

Tavu dzeju var aprakstīt tehnikā,

Mīļotās sievietes vēsts ir sižetā paredzams elements,

Nekas nav apslēpts.

Kas cenšas piesegties, tiek analizēts,

Un Dārza sargi pamet posteņus.


Vien remingtona sapnis –

Kādi 50 taustiņi –

Dreb-trīc literatūras krēslā

Kā cilvēcīgi apmānījusies cerība

Par mīlu, par cilvēku, par laikmetu,

Par vilcienu, kas tā arī nav aizvedis nekur.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit