nāk, pa durvju spraugām,

laužas istabā (un arī mūsos)

vakars noguris.

un acis viņam tādas

it kā viņš kristu.

Kristu būtu ieraudzījis-

rāmu un klusējošu.

neko nedarošu. nogurušu.

un kad glāzi pie lūpām liksi

ar biezu asinssarkanu vīnu,

(tās noteikti ir viņa asinis)

es vaicāšu tev- ir labi?

atbilde un skaņa

vien tava smarža un elpa.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit