nekā neparasta tajā dienā
it kā jau nenotika
neviena viņa grāmata
pati
no plaukta neizkrita
pat acīs neiekrita
starp visādām citādām
ne zīmīgās vietās atšķirtām
ne starp izlasītām un aizvērtām
... tas būtu pārāk lēti -
pārāk brīnumaini un parasti
pārāk grēcīgi
pārāk svēti
viss līdz pēdējam neapjautumam
vienkārši trīsuļoja savā virzībā
paliekot uzticīgs sev
sevis nepamests – nenodots
... kaut kā savādāk nemaz nevarot
savādāk nevarot pastāvēt
tāds kāds ir
... viss līdz pēdējam
pat tāds saiklītis vai
kas nevietā aizķēries vēl - nevis saista -
bet izvēli uzspiež - šķir
kādā spiedzošā virsrakstā
"Dievišķs brīnums vai dabas fenomens ?"
(nav svarīgs ne autors ne tēma
(bet no tām citajām kādā
(nezin – kur vispār to ņēmu)))
... jau pil ... jau kūst
par identitātes zīmi kļūst
par kādu vienmēr ir bijis
tikai es viņu tādu - līdz tam atkusnim todien
nebiju pamanījis
... grāmatās tajās
tajās zīmīgajās
no vāka līdz vākam
vienā vienīgā zīmē
dienu dienā
uz visu atvērtajās
... un tagad nu krājas un plūst
un aizplūst tālāk
starp apstākļa vārdiņiem steidzīgāk - rāmāk
starp te un tur
starp tagad un tad
starp vietniekvārdiņiem mēs un viņi
un vienā vienīgā vienmēr un visur
visus vienā mūs sapludina
... nekā neparasta tajā dienā
it kā jau nenotika
bet kas to lai zina ...
varbūt ka viss
... viss līdz pēdējam
taču ir mūsu rokās
no Viņa