Es meklēju sapratni cilvēkos….

Rādot savu dzeju, lūdzu vienīgi atsauksmes par to….

Tāpat jau rakstot, ielieku gabaliņu no sirds tajā iekšā

Un vai pelnīti sauc to par sliktāko?


Es uzrakstīju dzeju, kad lija lietus

Un lāsītes tik graciozi plūda pār stiklu…

Es saskatīju tādu skaistumu,

Jo esmu romantiķe

Ilgojos saņemt ziedu pastu..


Sarauc pieri, tēlo, ka vems no mana darba..

Komentē, kritizē, visus vājos punktus sameklē caur lupu un izsmērē

Pa sienām…

Atrod sev labvēlīgu sejiņu

Un sauc par vienisprāti..


Ak Dievs…..tik pliekani!

Ak Dievs…..tik nodrāzta tēma….

Vai tas, ka tev jādzejo, pats Jēzus lēma?

Bet-klausies-ja man patīk?



Man patīk izteikt domas

Man patīk izteikt dzejā…

Man patīk vērot mākoņus tur augša

Un avotiņu lejā…

Un izteikt skaistumu šo ….


Ja nepatīk-aiztaisi ausis...

Tev ir tiesības uz viedokli-tu saki?

Bet kādēļ, tas nekad nevar būt pozitīvs?

Tu naidīguma upuris,

Tu negatīvais tēls…


Ak..man žēl tevis..

Man žēl, ka neredzi

Man zēl, ka arī tu nesaskati mākoņus…

Ka neskaiti lāses uz loga…

Ka neskūpsti savu mīlu…

Ka neatbrīvojies no sava vienaldzības sloga….


Arī tagad tu kaut ko teiksi…

Es zinu…

Tāpat ir skaidrs..

Bet tomēr…varbūt padomā nedaudz?

Un varbūt rīt arī tu katru sniegpārsliņu ar citām acīm skatīsi un sveiksi?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit